03 March 2021 @ 11:51 am
 
Man reāli ir bail, ka ja Džordans Pītersons tūlīt nepievērsīsies Dievam, tad viņš izdarīs pašnāvību.

Jo nepievēršoties Dievam viņš konstanti sev apstiprina, ka viss ko esmu izdomājis ir priekš nekā. Nepievērsties Dievam viņa gadījumā ir visi viņa nemeši: nihilisms, aizvainojums un bad faith.

Vai nu viņš maigi atkritīs visuma liegajās dūnās, vai arī melnais caurums viņu ieraus un saberzīs nebūtībā.

Tas ir tieši kā es jutos pēdējās dienās, kad nobeidzu savu filozofijas diplomdarbu. Viņš bija concise un perfekts, jo tas, ko viņā gribēju pierādīt ir, ka mūsu valoda rada apziņu un tātad realitāti, jebšu ka realitāte ir atkarīga no pliekanas valodas-apziņas infinity loop. Taču es neparedzēju, ka postmodernisma noburta, es protams, nonākšu pie vienīgā secinājuma - realitāte ir meaningless and fake, un ja mēs pārstājam runāt un domāt, tad mūsu esība bezmazvai izbeidzas, jo nekā cita nav. Plus tas ko mēs runājam un domājam ir tik arbitrary un ambivalents, ka varbūt pat klusēšana - tātad nāve, ir labāka izvēle par šiem meliem. Kas man uzdzina tādus šermuļus un depersonalizāciju, ka vairāk par mēnesi es staigāju apkārt kā zombijs, kā dzīvs mironis. Līdz man neatlika nekas cits, kā lūgt palīdzību Dieviņam. Then again, tā palīdzība gan vairāk bija kā žēlsirdība, kas vienkārši pie manis vienu dienu nonšalanti atnāca. Taču pēc tam, lai cik man grūti ir bijis, es nekad neesmu jutusi to tumšo, auksto, opresīvo bezizejas sajūtu, kādu man uzdzina mana eseja.

Man šķiet Džordanam notiek kaut kas līdzīgs.. viņš realitāti izprot bezgalīgi, bet viņa sapratne ir impotenta, bez atdošanās tai. Tas arī viņu plēš, un tajā ir šaušalīgi noskatīties... Es ceru ka žēlsirdība pie viņa atnāks, jo varbūt patiešām, viņš dēļ sava saspīlējuma nav spējīgs ko tik pretēju aptvert un manifestēt, palūgt.
 
 
( Post a new comment )
Skabičevskis[info]begemots on March 4th, 2021 - 09:59 pm
Nu, nezinu. Manuprāt, noteiktā vecumā tā ontoloģija nodarbina lielāko daļu cilvēku.

Vienkārši vienā brīdī tu pieņem, ka tu vari balstīt savu ontoloģiju vai nu tajā, kas ir vairāk vai mazāk drošticami zināms un samierināties ar to, ka tādu galīgu atbilžu te nav (un pēc tam sākt izjust baudu no tā, cik neparasta ir pasaule un kas tik vēl par viņu ik pa brīdim atklājas), vai arī noticēt kaut kam, kam nav drošticamāka pamatojuma par kaut kādu iekšēju sajūtu un citu cilvēku ticību.

No tā, ko esmu klausījies pie JBP, šķiet, viņš īsti nespēj būt otrajā variantā, bet tas viņam ir mīļš, tādēļ viņam grūti iet ar pirmo.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on March 5th, 2021 - 02:09 pm
Un pārstāj nodarbināt tikai, ja ir atrisinājums, vai gluži otrādi - nav atrisinājuma, kā rezultātā iestājas apātija. Bet JP it kā ir atrisinājums pieejams, bet viņš atsakās to atzīt par atrisinājumu un turpina izmisīgi pērties, jo negrib padoties apātijai un izmisumam. Rezultātā viņu ir piemeklējis kas vēl ļaunāks par apātiju un cinismu.

Bet tiešām tā nav lielākā daļa cilvēku. Lielākā daļa cilvēku kaut kā veiksmīgi spēj izslēgt to 'what the heck is going on' slēdzīti, jo vienkārši ir aizņemti ar džīvošanu un visādiem distractions. Varbūt dzīve vienkārši nedod iespēju un piespiež. Vai arī varbūt liela daļa pat tic tai 'sajūtai', lai arī kad tiek iztaujāti, nemaz neko par to izliekās nezinām un pat noliedz.
(Reply) (Parent) (Link)