Nu, nezinu. Manuprāt, noteiktā vecumā tā ontoloģija nodarbina lielāko daļu cilvēku.

Vienkārši vienā brīdī tu pieņem, ka tu vari balstīt savu ontoloģiju vai nu tajā, kas ir vairāk vai mazāk drošticami zināms un samierināties ar to, ka tādu galīgu atbilžu te nav (un pēc tam sākt izjust baudu no tā, cik neparasta ir pasaule un kas tik vēl par viņu ik pa brīdim atklājas), vai arī noticēt kaut kam, kam nav drošticamāka pamatojuma par kaut kādu iekšēju sajūtu un citu cilvēku ticību.

No tā, ko esmu klausījies pie JBP, šķiet, viņš īsti nespēj būt otrajā variantā, bet tas viņam ir mīļš, tādēļ viņam grūti iet ar pirmo.