Saklausījos par Ravī skandālu.

Atjautu, ka baznīca ir tāda pati kāda visa pārējā cilvēku pasaule. Baznīca nav drošības saliņa, kur patverties no vilkiem, vilki ir un būs visur. Pat tā ir, ka jo baltaks jērs jo melnāks vilks tam apakšā. Viss, viss, viss, ko ir veidojuši cilvēki ir kļūdu caurstrāvots un mokās. Cilveks cilvēku neizglābs bez Dieva klātbūtnes.

Cilvēkiem nav kur patverties uz Zemes, kā tikai Jēzus teiktajā, un vienam otra dvēseles skaidrībā.

Nav jau brīnums, cik pretīgi cilvēkiem ir pret baznīcu.. vieta, kam jābūt vissvētākajai un drošākajai, topot par vilku midzeni, raisa vēl nepielūdzamāki, neglābjamāki riebeklīgu kontrastu. Nevienam plakstiņš nenorāustās par vilkiem valdībā vai korporācijās, bet baznīcā.. tie ir baismīgi velni.

Vispatiesākā mācībā, ko es dzīvē būšu iemācījusies, ir vienmēr paturēt pratā, ka nav uz Zemes neviena cilvēka, kas ir nevainojami sirdskaidrs, tātad arī neviena kopa, istitūcija vai iniciatīva.

Vai dzīvot visu apšaubot? Kā cilvēkam attīstīt tik nekļūdīgu moralo kompasu, kas pasargātu? Bet gan jau ka Dieva savādā spēle ir arī briesmas un šausmas, kurās savus dimantiņus Viņš pulē.