Vai tas ir tas stāvoklis, kurā visi iznākumi vienlaicīgi ir un nav iespējami, bet tu esi novērotāja, kurai ir dota vaļa izvēlēties?
Protams, tas process nav tik vienkāršs, jo arī citi cilvēki iet cauri tam pašam jūklim.
Domāju, ka neliela neziņa ir svētīga un piemērota dzīvei uz šī akmens, uguns un ūdens kosmosa kuģa.

Jā gan, ja man jāizvēlas starp visa zināšanu un visa nezināšanu, tad es labāk tomēr izvēlos nezināšanu, jo tad vismaz ir uz ko tiekties.

"Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, Ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū."

Tā Pāvils vēstulē romiešiem. Tā absolūtā pārliecība, ko mini, eksistē. Vienkārši beidz izlikties, ka tās nav.

True. Kaut vai (ja ne galvenais!) tā pārliecība, ka pat vēl nezināmais ir Dieva plāns, ka visam pa priekšu jau ir paspējis Dieva plāns.

Bet, nolaižoties uz zemes, konkrētas patiesības būtu labi zināt, kaut vai, lai nejustos kā ārpus psaules, kā nezinītis un muļķītis un pat klauns.

To augstākminēto Pāvila citātu mēdz saistīt ar predestināciju. Predestinācijas saprašana ir ceļš uz absolūtu drošticamību un pārliecību.

Jā, es to tā arī sapratu. Bet spēja mijiedarboties ar predestināciju ir vai nu neskaidra vai iluzora, so I need to work on that, and I do.

Ir jāsaprot, ka galveno šajā lietā paveic pats D-vs. Predestinācija nozīmē bezgalīgu D-va iniciatīvu un pārsvaru pār mani šajā lietā, arī drošticamības uzturēšanā. Absolūta pārliecība nav mans darbs, veikums - to dod, iededz un uztur pats D-vs. Vai Tavas acis, ausis, rokas ir gana atvērtas, lai to saņemtu?

Ne ko pielikt, ne ko atņemt.

Jāpiebilst, ka tas nebija aicinājums uz kviētismu un pasivitāti. Par šo atvērto roku un maņu ticību, kas vēlas saņemt absolūto pārliecību, ir jādeg, ir jāiestrādā atsevišķas ticīguma prakses, kuras savaldītu miesas prātu un uzstājību uz "darbošanos" un "dievapziņas" saķeršanu. Piemēram, regulāras lūgšanas, pateicības, ikvakara bībeles lasījumi, himnu dziedāšana īpaši atver kanālus. Ticība saņemt - saņemt var iemācīties. "Tomēr ne mana griba, bet Tava.." - to var iestrādāt kā vispārēju rakstura dispozīciju.

Izklausās vairāk pēc Sātaniņa dāvanas. Šaubas un tikai šaubas šaubu galā. :rubbinghands:

Manupraat, tieshi saatana paziime ir visu zinaat. Kaut kas tur ar to chuusku, labaa un ljaunaa zinaashanas koku un aabolu. Manupraat, ticiiba paari zinaashanai ir gariiguma paziime. Es nezinu kaa to sabalanseet taa, lai tas nebuutu prasts stulbums. Bet intuitiivi shkjiet, ka speeja ticeet uz labo par spiiti nezinjai un attieciigi baileem, nav saatana paziime.

Es dzirdējis, ka Sātana lielākais trumpis ir spējā apmānīt cilvēci, ka viņa nav? Tieši šaubu iedēstīšana par pašām elementārākajām pamata lietām ir viņa agenda. "Vai labai patiesībā ir labi un vai vispār ir tāda lieta kā labais un ļaunais?" Šāda tipa tēzes ir tās, kas tiek lietotas lai korumpētu un demoralizētu sabiedrības. Kombinācijā ar hiperindividuālisma propagandu, kas noliedz cilvēkiem iespēju gūt zināšanas no vecākiem un gudrākiem cilvēkiem savā saimē, tas noved pie jebkādu vērtību erozijas. Nav pat svarīgi vai attiecīgās vērtības ir labas. Pats fakts, ka tiek noliegts pieņēmums par to, ka kaut kas ir vērtība, ir inde.

Bet tas jau ir pashsaprotami un par to es sen jau vairs neuztraucos. Es domaaju, ka katrs cilveeks, kursh kaut cik tiecas uz autentiskumu zina kas ir labs un kas slikts, un cik veertiibas ir svariigas. Tieshi taa kaa tu raksti.

Mana nezinja ir par to kuri cilveeki (iznjemot mani lol) arii to speej atshkjirt. Un kaada ir adekvaata attieksme pret tiem kas nespeej.