"Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, Ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū."

Tā Pāvils vēstulē romiešiem. Tā absolūtā pārliecība, ko mini, eksistē. Vienkārši beidz izlikties, ka tās nav.

True. Kaut vai (ja ne galvenais!) tā pārliecība, ka pat vēl nezināmais ir Dieva plāns, ka visam pa priekšu jau ir paspējis Dieva plāns.

Bet, nolaižoties uz zemes, konkrētas patiesības būtu labi zināt, kaut vai, lai nejustos kā ārpus psaules, kā nezinītis un muļķītis un pat klauns.

To augstākminēto Pāvila citātu mēdz saistīt ar predestināciju. Predestinācijas saprašana ir ceļš uz absolūtu drošticamību un pārliecību.

Jā, es to tā arī sapratu. Bet spēja mijiedarboties ar predestināciju ir vai nu neskaidra vai iluzora, so I need to work on that, and I do.

Ir jāsaprot, ka galveno šajā lietā paveic pats D-vs. Predestinācija nozīmē bezgalīgu D-va iniciatīvu un pārsvaru pār mani šajā lietā, arī drošticamības uzturēšanā. Absolūta pārliecība nav mans darbs, veikums - to dod, iededz un uztur pats D-vs. Vai Tavas acis, ausis, rokas ir gana atvērtas, lai to saņemtu?

Ne ko pielikt, ne ko atņemt.

Jāpiebilst, ka tas nebija aicinājums uz kviētismu un pasivitāti. Par šo atvērto roku un maņu ticību, kas vēlas saņemt absolūto pārliecību, ir jādeg, ir jāiestrādā atsevišķas ticīguma prakses, kuras savaldītu miesas prātu un uzstājību uz "darbošanos" un "dievapziņas" saķeršanu. Piemēram, regulāras lūgšanas, pateicības, ikvakara bībeles lasījumi, himnu dziedāšana īpaši atver kanālus. Ticība saņemt - saņemt var iemācīties. "Tomēr ne mana griba, bet Tava.." - to var iestrādāt kā vispārēju rakstura dispozīciju.