Manuprāt es esmu tik bēdīga konstanti, jo man trūkst ticības, ka lietas var izvērsies labi. Kas ir dīvaini, jo pārsvarā, pat lielā, ja ne vispārsvarīgākajā pārsvarā notikumi manā dzīvē vienmēr vēršas uz labu. Šablons vienmēr ir tāds.. dzīves mirklis neilgi monotoni rit, tad notiek kas jauns, es sabīstos un acumirklī krītu bailēs un dūmā, notikums atrisinās, viss ir labi vai pat labāk, dzīves nākamais mirklis monotoni rit..

Tikmēr es aizvadu savu dzīvi gatavojoties nākamajam sliktumam, kas ir tepat tepat aiz stūra. Ja nekas slikts nenotiek, es samulstu, kādu laiciņu jūtos tukša, un drīz attopos domāt par un gatavoties nākamajam potenciālajam sliktumam. Sagrābstu visus pagātnes sliktumus un sakārtoju visus iztēlotos nākotnes sliktumus radošā kompozīcijā that makes legit sense, why it does.

No otras puses, mani tik ļoti rausta, bet tai pašā laikā apbrīnoju cilvēkus, kas ir easy going, un nesatraucas par briesmām aiz stūra, bet tajā vietā nosaka kaut ko no sērijas "So what about it?"

Mana dzīve sāksies tikai tad, kad es garīgu gatavošanos postam nomainīšu uz garīgu gatavošanos paradīzei.