periodā, kad sevi piespiedu meditēt, pāris reizes noķēru to smaidošo paļāvības sajūtu, kad integrējies cilvēcē, dieva pasaulē un jūties tur iederīgs un droši. sajūta bija kā kallēs ar līgavu, lieglaimīgi.
bet man patīk, kad čerkst tramvajs un klepo suns, jo tur var neizkrist, savu artavu pielikt un ir ilgāk. usad tad, murgā izlien vēl trešā, pavisam trakā un aukstā pasaule, kur jābēg un par kuru pat runāt negribas.