Mani pēdējo gadu, bet jo īpaši kopš vasaras, terorizē aptuveni šāda sniegpārsliņkolēģe:

Viņa man atgādina Kichijiro no filmas Silence. Katru reizi, pēc kārtējās eksplozīvās neirozes, ar viņu runājot es jūtos kā tēvs Rodrigues, kam caur galēju sašutumu un aizkaitinātību ir jāievēro bauslis un arvien jāatlaiž Kichijiro grēki, un pašam savs tiesāšanas grēks. Es nespēju saskaitīt, cik daudz psiholoģiskas sarunas mums ir bijušas, kur mēs nonākam pie loģiska kopsaucēja, lai jau nākamajā dienā viņai atkal būtu par grūtu panest to slogu, kas ir būt kaut mazliet koleģiālam, atsuacīgam cilvēkam, kurš kaut mazliet spētu prioritizēt darbu un saticību neirožu vietā. Es izjūtu saldsērīgu camaraderie ar depresīviem cilvēkiem, bet nespēju apvaldīt sāpīgu sašutumu par agresīvi depresīviem cilvēkiem, kas ar savu neirozi terorizē un vājina visu kolektīvu. Protams, par spīti viņas hroniskajai agresijai, man viņu arvien ir žēl un es arvien sevi pieķeru grēkojam, katru reizi, kad izšķiros par vēsu klusumu kā universālu atbildi mūsu darba attiecībās. Es visu laiku mēģinu izfunktierēt attieksmi, kas būtu kaut kas produktīvāks par vēsu klusumu un nepatikā sarauktu pieri, bet pagaidām neko veiksmīgaku kā uzspēlētu aloofness and perky joviality neesmu iemanījusies. No vienas puses esmu viņai pateicīga, ka viņa man ir iemācījusi izturību pašai nesapsihoties un spēt nodalīt darba domas no personiskā viedokļa domām, kā arī neuzstādīt cilvēkiem utopiskas morālā tikuma prasības. Bet no otras puses viņa ir konstants liability and sort of a dementor.