29 August 2018 @ 03:38 pm
And happiness I've known proves it's right.  
Iemācīties dzīvot nozīmē iemācīties mīlēt.

Man šķiet līdz šim brīdim, un diezgan arvien, es esmu biju nekas vairāk, kā visādu neirožu, batonu un voblu putnubiedēklisks savārstījums. Un veci cilvēki, kas Zina, viņi nestāsta un nemāca, jo putnubiedēkļa pakulām nav ausu.

Man ir sajūta, ka dzīvot var tikai, ja mīl Dievu. Jo ja tu mīli Dievu, tad tu būsi pacietīgs ar Viņa pasauli un plānu. Ja tu mīli kādu cilvēku, tad sabrūk jebkāda patīkamu vai nepatīkamu lietu hierarhija, un Visas lietas, kam ir saistība ar mīlestības dievišķo avotu, šķiet nozīmes un svētuma pilnas, un tu gribi un vēli tām labu, mazgāsi tām kājas un atdosi savu pēdējo. Un ja pasaule pieder Dievam, un ja tu Viņu mīli, tad visas pasaules lietas būs nozīmes un svētuma pilnas. Tad tevi pārņems neizsīkstoša pacietība un pienkāmuma sajūta, jebkurš protests paliks aiz durvīm kā viegli gruzīši. Mīlestība ir pacietība, pienākuma sajūta un pārpasaulīgs prieks.

Es nevaru atsacīties no Mīlestības. Vai Dievs deva cilvēkam brīvu gribu, ja cilvēks nav brīvs atsacīties no Mīlestības? Vai Sātans iedod stiprāku gribu, kad cilvēks atsakās no Mīlestības?

Protams, es nezinu kā mīlēt Dievu. Dažreiz, es iemīloties, skaļi sirdī saku "Šis ir Dievs! Šī ir Dieva seja! Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu!" Un tad man nav grūti būt pacietīgai pret visām lietām, pat vismazākajām un attālākajām, kas izriet no šī transcendentālā esības centra. Bet es neredzu īpaši tālu, un laiks vai telpa nodzēš manu apziņu. Un es domāju, kāpēc gan Dievs sevi nerāda visur un uzstājīgi? Kāpēc viņš nav iekārtojis manu prātu tā, lai tas viņu redz daudz? Bet es nespēju būt nepacietīga, nepazemīga un nepriecīga, jo šī Mīlestība manī ir kā Griba, kā Ilgošanās bez nobeiguma, kā ceļš pie Viņa. Es taču nevaru pateikt "Hei, Dievs, es tevi nekad vairs negribu redzēt, nemaz nerādies nekur." Tajā vietā es bez vārdiem garīgi saļimstu un apātiski vazājos pa esību, cerībā Viņu atkal ieraudzīt, jo man nav nekur citur kur iet, nav neviena cita virziena, ir tikai viens vektors. Diemžēl tik bieži manas neirotiskās sāpes man aizmiglo skatu, un Viņš paiet garām, un es Viņu neatpazīstu.

Es apzinos, ka šī mana mazā, skumjā, iemīlējusies, izbadējusies perspektīva ir īss stāstiņš, kas savā ziņā ir jau miris. Un ka katra Dieva ieraudzīšana ir papildus jūsmīgs paragrāfs, kas stāstiņu nepadara dzīvāku, bet varbūt pārvērš pašu Dieva pasauli.
 
 
( Post a new comment )
adele_varbut[info]adele_varbut on August 29th, 2018 - 07:07 pm
Instinktīvi gribas par šo ierakstu izsaukties "Jā!" Bet lietas mani tomēr mulsina, es nevaru saprast, vai to pārpasaulīgo mīlestību, kas tā viļņveidīgi uznāk un pāriet, tāds cilvēciņš vispār var izturēt, ja attiecības ar Dievu netiek uzturētas nemitīgi. Jo būt kontaktā ar Dievu, zaudēt to, būt kontaktā, zaudēt - tādu megaapmēru svārstības taču ir kaut kas neizturams!
Mīlestība starp cilvēku un Dievu liekas kaut kas vēl pagaidām tik grūti eksplicējams. Viena lieta, ko tu nepieminēji, ir tas, vai jūti, kā mīlestība nāk arī no Dieva puses. Vai nav tā, ka Dieva mīlestības pieredze ir tā, kas dod spēku mīlēt, netopot šīs pārpasaulīgās mīlestības iznīcinātam. Ar cilvēku mīlēšanu man liekas tik ārkārtīgi neviennozīmīgi - no vienas puses, šķiet, ka tieši caur cilvēku mīlēšanu var pietuvoties Dievam, jo tieši otrā cilvēkā tu vari ieraudzīt Dieva atspulgu te un tagad, nevis kaut kur "ārpus pasaules". Tajā pašā laikā te parādās bīstamība sajaukt radīto ar Radītāju un iedomāties, ka otrs cilvēks patiešām ir Dievs, un galu galā neizbēgami šajās attiecībās vilties.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on August 29th, 2018 - 07:39 pm
Manuprāt, Dieva mīlestība atklājas tajā, ka viss ir izturams. Citādāku es to nezinu. Man arī bieži šķiet, ka šādas gradācijas, mīlestības svētību un tad tukšu apātiju, es neizturēšu, un ja viss būtu atkarīgs no manis, tad visticamāk arī neizturētu. Bed arvien, pēdējā brīdī, kaut kas mani izglābj, un es ne tikai izturu, bet redzu skaidrāk, man vismaz tā šķiet.

Manuprāt, nav tāda lieta, kā tieša Dieva mīlestība. As in, es nedomāju, ka Mīlestību var sastapt ārpus pasaules konteksta, jo cilvēks ir pieķēdēts pasaules kontekstam. Tāpēc vienīgais, kur ieraudzīt Dieva mīlestību ir savas eksistences faktā, citu eksistences faktā, savas apziņas un mīlestības apziņas faktā. Tāpēc, kad es domāju par mīlestību starp cilvēku un Dievu, es tieši domāju par mīlestību, ko cilvēks spēj izjust attiecībā uz Dieva pasauli. (Jo cilvēks dēļ savas garīgās un mentālās uzbūves nevar aptvert Dievu citādāk, kā caur pasauli, man šķiet.)

Otrs cilvēks, protams, nekad nevar aizstāt Dievu, bet šķiet viņš ir kā ierīce, caur kur Dievs ienāk pasaulē. Tāpēc cilvēks ir paradokss, viņš nav pats svarīgākais, bet bez viņa neatklājas Dieva esība. Man, piemēram, brīžos, kad piedzīvoju Dievu caur Otru, ir tā, ka Otrs vienkārši atraisa kaut kādu manu kapacitāti mīlēt. Un tā kā es zinu, ka pati no sevis nebūtu spējusi tik daudz mīlēt, tad tajā saskatu Dieva iejaukšanos, impulsu. Tāpēc esmu pateicīga Dievam caur Otru; Otrs šķiet liktenīga Dieva izpausme. To ir savādi aprakstīt, bet vienkārši lai uzsvērtu, ka tajos brīžos Dievs un Otrs un mana jauniegūtā spēja mīlēt un izprast ir kaut kas vienots, kas galu galā pieder Dievam un uz ko viss virzās.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
adele_varbut[info]adele_varbut on August 29th, 2018 - 08:11 pm
Man liekas, ka spēja piedzīvot mīlestību tā, kā aprakstīji, bez visādiem sagrozījumiem, sašaurinājumiem, sadalījumiem un apkārtceļiem, ir wow.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on August 29th, 2018 - 10:05 pm
Nu jā, bet tas nenotiek kā uz burvju mājienu. Sākumā ir drausmīgā fāze, kad viss šķiet bezcerīgi un apātiski. Un tad, kad tu esi galīgi salauzsts un dubļos, tu vienkārši saproti, ka tava vienīgā izvēle ir no visas postažas paņemt šo tīrās mīlestības kristāliņu. Tādā ziņā, it is sort of a defeat and submission, and it's cyclic.
(Reply) (Parent) (Link)