Iemācīties dzīvot nozīmē iemācīties mīlēt.

Man šķiet līdz šim brīdim, un diezgan arvien, es esmu biju nekas vairāk, kā visādu neirožu, batonu un voblu putnubiedēklisks savārstījums. Un veci cilvēki, kas Zina, viņi nestāsta un nemāca, jo putnubiedēkļa pakulām nav ausu.

Man ir sajūta, ka dzīvot var tikai, ja mīl Dievu. Jo ja tu mīli Dievu, tad tu būsi pacietīgs ar Viņa pasauli un plānu. Ja tu mīli kādu cilvēku, tad sabrūk jebkāda patīkamu vai nepatīkamu lietu hierarhija, un Visas lietas, kam ir saistība ar mīlestības dievišķo avotu, šķiet nozīmes un svētuma pilnas, un tu gribi un vēli tām labu, mazgāsi tām kājas un atdosi savu pēdējo. Un ja pasaule pieder Dievam, un ja tu Viņu mīli, tad visas pasaules lietas būs nozīmes un svētuma pilnas. Tad tevi pārņems neizsīkstoša pacietība un pienkāmuma sajūta, jebkurš protests paliks aiz durvīm kā viegli gruzīši. Mīlestība ir pacietība, pienākuma sajūta un pārpasaulīgs prieks.

Es nevaru atsacīties no Mīlestības. Vai Dievs deva cilvēkam brīvu gribu, ja cilvēks nav brīvs atsacīties no Mīlestības? Vai Sātans iedod stiprāku gribu, kad cilvēks atsakās no Mīlestības?

Protams, es nezinu kā mīlēt Dievu. Dažreiz, es iemīloties, skaļi sirdī saku "Šis ir Dievs! Šī ir Dieva seja! Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu!" Un tad man nav grūti būt pacietīgai pret visām lietām, pat vismazākajām un attālākajām, kas izriet no šī transcendentālā esības centra. Bet es neredzu īpaši tālu, un laiks vai telpa nodzēš manu apziņu. Un es domāju, kāpēc gan Dievs sevi nerāda visur un uzstājīgi? Kāpēc viņš nav iekārtojis manu prātu tā, lai tas viņu redz daudz? Bet es nespēju būt nepacietīga, nepazemīga un nepriecīga, jo šī Mīlestība manī ir kā Griba, kā Ilgošanās bez nobeiguma, kā ceļš pie Viņa. Es taču nevaru pateikt "Hei, Dievs, es tevi nekad vairs negribu redzēt, nemaz nerādies nekur." Tajā vietā es bez vārdiem garīgi saļimstu un apātiski vazājos pa esību, cerībā Viņu atkal ieraudzīt, jo man nav nekur citur kur iet, nav neviena cita virziena, ir tikai viens vektors. Diemžēl tik bieži manas neirotiskās sāpes man aizmiglo skatu, un Viņš paiet garām, un es Viņu neatpazīstu.

Es apzinos, ka šī mana mazā, skumjā, iemīlējusies, izbadējusies perspektīva ir īss stāstiņš, kas savā ziņā ir jau miris. Un ka katra Dieva ieraudzīšana ir papildus jūsmīgs paragrāfs, kas stāstiņu nepadara dzīvāku, bet varbūt pārvērš pašu Dieva pasauli.