Instinktīvi gribas par šo ierakstu izsaukties "Jā!" Bet lietas mani tomēr mulsina, es nevaru saprast, vai to pārpasaulīgo mīlestību, kas tā viļņveidīgi uznāk un pāriet, tāds cilvēciņš vispār var izturēt, ja attiecības ar Dievu netiek uzturētas nemitīgi. Jo būt kontaktā ar Dievu, zaudēt to, būt kontaktā, zaudēt - tādu megaapmēru svārstības taču ir kaut kas neizturams!
Mīlestība starp cilvēku un Dievu liekas kaut kas vēl pagaidām tik grūti eksplicējams. Viena lieta, ko tu nepieminēji, ir tas, vai jūti, kā mīlestība nāk arī no Dieva puses. Vai nav tā, ka Dieva mīlestības pieredze ir tā, kas dod spēku mīlēt, netopot šīs pārpasaulīgās mīlestības iznīcinātam. Ar cilvēku mīlēšanu man liekas tik ārkārtīgi neviennozīmīgi - no vienas puses, šķiet, ka tieši caur cilvēku mīlēšanu var pietuvoties Dievam, jo tieši otrā cilvēkā tu vari ieraudzīt Dieva atspulgu te un tagad, nevis kaut kur "ārpus pasaules". Tajā pašā laikā te parādās bīstamība sajaukt radīto ar Radītāju un iedomāties, ka otrs cilvēks patiešām ir Dievs, un galu galā neizbēgami šajās attiecībās vilties.