Manuprāt, Dieva mīlestība atklājas tajā, ka viss ir izturams. Citādāku es to nezinu. Man arī bieži šķiet, ka šādas gradācijas, mīlestības svētību un tad tukšu apātiju, es neizturēšu, un ja viss būtu atkarīgs no manis, tad visticamāk arī neizturētu. Bed arvien, pēdējā brīdī, kaut kas mani izglābj, un es ne tikai izturu, bet redzu skaidrāk, man vismaz tā šķiet.

Manuprāt, nav tāda lieta, kā tieša Dieva mīlestība. As in, es nedomāju, ka Mīlestību var sastapt ārpus pasaules konteksta, jo cilvēks ir pieķēdēts pasaules kontekstam. Tāpēc vienīgais, kur ieraudzīt Dieva mīlestību ir savas eksistences faktā, citu eksistences faktā, savas apziņas un mīlestības apziņas faktā. Tāpēc, kad es domāju par mīlestību starp cilvēku un Dievu, es tieši domāju par mīlestību, ko cilvēks spēj izjust attiecībā uz Dieva pasauli. (Jo cilvēks dēļ savas garīgās un mentālās uzbūves nevar aptvert Dievu citādāk, kā caur pasauli, man šķiet.)

Otrs cilvēks, protams, nekad nevar aizstāt Dievu, bet šķiet viņš ir kā ierīce, caur kur Dievs ienāk pasaulē. Tāpēc cilvēks ir paradokss, viņš nav pats svarīgākais, bet bez viņa neatklājas Dieva esība. Man, piemēram, brīžos, kad piedzīvoju Dievu caur Otru, ir tā, ka Otrs vienkārši atraisa kaut kādu manu kapacitāti mīlēt. Un tā kā es zinu, ka pati no sevis nebūtu spējusi tik daudz mīlēt, tad tajā saskatu Dieva iejaukšanos, impulsu. Tāpēc esmu pateicīga Dievam caur Otru; Otrs šķiet liktenīga Dieva izpausme. To ir savādi aprakstīt, bet vienkārši lai uzsvērtu, ka tajos brīžos Dievs un Otrs un mana jauniegūtā spēja mīlēt un izprast ir kaut kas vienots, kas galu galā pieder Dievam un uz ko viss virzās.