This is so obvious, es atkal nespēju noticēt. Katru reizi, kad es sāku psihot par problēmām ar izpratni, man taču ir jāatceras beigt glorificēt intelektuālu sapratni. I get so carried away in my mind, I trust it's capabilities so blindly and eagerly and hastily. Es to vienmēr aizmirstu, bet prāts katru reizi teju teju pārliecina, ka tas ir sasniedzis supreme, paramount, almost orgasmic understanding that is lacking just this one, tiny but concise and fundamental detail for total intellectual omniscience and eternal domination. Tas ir tas, ko prāts dara. No kaut kā mīloša un nevainīga, uzbūvē baismīgu, augstu, augstu torni, kas "teju, teju" aizsniedz debesis, bet ne gluži. Un tad tas gāžas, groteski. Un ja Es esmu tajā tornī, tad es nomiršu. Bet, ja es attopos no tā torņa nokāpt vai izlekt, pirms tas sāk gāzties, tad es esmu sveikā un drošībā. Un es to varu izdarīt, jo es redzu, ka esmu atsevišķa no torņa. Kāpēc es to vienmēr aizmirstu? Kāpēc es vienmēr lēnām iegrimstu nomiedzī?

Varētu teikt, ka labi, tas ir skaisti izlekt no grūstoša prāta konstrukciju torņa. Bet vai tas mazina nezināšanas (izdomāt nespēšanas) neremdināmo sāpi? Vai arī tas tikai pierāda, ka es esmu lousy builder forever building lousy, weak, faulty constructions. Bet var arī teikt, ka ar jebkādu maza, nožēlojama prāta konstrukciju mēģināt "aizsniegt" debesis ir loģikas kļūda. Jo no vienas puses es jau esmu debesīs - gaiss ir tas ko elpoju un aptver mani visu. No vēl vienas puses, debesis ir bezgalīgas, visos virzienos, un savā ziņā pat uz iekšu tāpat kā uz āru, tāpēc tajās nav robežas, sākuma, griestu, ko aizsniegt.

Bet man tikuntā gribas kaut kādu atbildi. Un es laikam vienkārši negribu justies tā, ka esmu atdūrusies pret neredzamiem stikla griestiem, ka ar savu izstiepto roku izmisīgi mēģinu sniegties un aizsniegt, ko izvairīgu, kas mūžīgi atkāpjas. Es redzu, ka to ko es mēģinu aizsniegt, ka es tajā atrodos Jau - tas neatkāpjas, es atkāpjos. Laikam tā aizsniegšana nav spatiāla vai temporāla, bet dimensija dziļa, kuru es vēl neapzinu. Varbūt šī "aizsniegšanas" sajūta var tikt apmierināta nevis prāta - torņa - griestu veidā, bet pavisam citā manierē. Es nezinu, es visur redzu kļūdas un nepilnības, mani neapmierina Nekas. Un no vienas puses es esmu pateicīga, ka garīgie un mentālie spēki šādi izsīkst. Tad es varu atļauties mest šo visu uz Dievu, atzīties, ka esmu totāli bezspēcīga, cerībā, ka Viņš satvers manu roku, un tajā ieliks kādu jaunu iespēju, kādu jaunu virzienu, uz kuru sniegties un neaizsniegties. Varbūt es nemaz negribu aizsniegties, tāpēc arī šādi notiek. Varbūt aizsniegties būtu pats traģiskākais un skaudrākais scenārijs. Pēc loģikas sanāk, ka tie būtu patiesi stikla griesti.