Es vienkārši apceru, vai tajā gadījumā, kad ir nepieciešamība par kaut ko intensīvi domāt, to varētu saukt par prāta paša interesi, vai arī varētu teikt, ka prāts palīdz realizēt kaut kā cita, piemēram, emociju intereses. Es arī nezinu un man liekas, ka var būt dažādi - kaut kādā aspektā es esmu prāts, bet prāts neizsmeļ to, kas es esmu, un konkrētā gadījumā, kad es uz kaut ko tiecos, ir grūti izšķirt, kas tieši manī ir tas, kas tiecas (man gan ir zināma teorija, kurai daudzmaz piekrītu).

Man bija doma, ka nevajadzētu izteikties, tāpēc ka nereti, kad man kaut ko šķiet svarīgi izdomāt, es mētājos ar idejām un domas vidū pasaku kaut ko tādu, kam nemaz nepiekrītu, bet pati to nepamanu, un tas mani frustrē. Un, lai kaut ko izdomātu patiešām kvalitatīvi, vajag laiku un spēku, kura man nemaz nav, lai gan gribētos, lai būtu. Ar Dievu ir it īpaši sarežģīti, jo tas ir tik ļoti nozīmju pielādēts jēdziens, ka liekas, ka nav ko tam ķerties klāt, ja es nespēju orientēties šajās nozīmēs (neaicinu gan citus noteikti ieņemt šo pozīciju). Tajā piemērā, kuru izmantoju, man šķiet, ka es nedomāju Dieva piesaukšanu kā coping mehānismu, vismaz noteikti ne tikai - bet drīzāk raksturoju savu priekšstatu par to, kāda ir viena no situācijām, kurās var iegūt kādu priekšstatu par to, kas Dievs 'ir'. Mani zināmā mērā satrauc iespēja izmantot Dieva jēdzienu (vienīgi) kā coping mehānismu vai jebkādā citā veidā to izmantot tā vietā, lai ļautu tam būt tam, kas tas ir.

Varbūt tad, kad man būs vairāk laika un spēka, es varēšu par šo izteikties sakarīgāk. :)