Jautājums, vai prāts pats tiecas, vai arī tiek izmantots kā veiksmīgāks vai neveiksmīgāks instruments kaut kā sasniegšanai. Tavā ierakstā, šķiet, parādās iespējamība domāt otro variantu, jo Tu norādi, ka varbūt ir cits veids nekā ar prāta palīdzību, lai "aizsniegtu" to vajadzīgo.

Nu labi, es te tagad spekulēju par Tava ieraksta nozīmi, kuru es nemaz īsti nesaprotu, vienkārši ieinteresēja. :) Jo es dažreiz konstatēju, ka pati mēģinu izfunktierēt kaut kādas lietas, kas obligāti jāsaprot, bet funktierēšanas procesā kļūst skaidrs, ka šādā veidā tāpat skaidrība nevairojas.
Man vispār par šo nevajadzētu izteikties, bet tomēr - nesen sāku domāt, ka Dieva ideja var likties pat ļoti saprātīga, lai izskaidrotu nespēšanu izdarīt kaut ko tādu, par ko liekas, ka tas obligāti jāizdara. Jo tā ļauj pieņemt, ka dažas lietas (atziņas vai kas cits), uz kurām nemitīgi tiecies, var būt vienkārši dotas vai arī ne, un ar paša mēģinājumiem nepietiek (ar uzsvaru uz "nepietiek" - tas nebūt neatbrīvo no nepieciešamības censties pašam). Bet es neesmu par to kārtīgi domājusi.