14 October 2017 @ 09:00 pm
 
Es izvairos par to domāt un runāt, bet es ļoti akūti un spēji izjūtu to, kā es esmu ambivalenta. Ir tika daudzas sarunas, ko man ir bail iesākt, tāpēc es tās atlieku novārtā. Ir tik daudzi lēmumi. Tas ir pretīgi. Vai jūs vispār zināt kā tas ir?

Un dzīvojot, visu laiku uzrodas iespaidi un situācijas, kas atgādina šo grēcīgo ambivalenci. Un es tikai skatos tām tieši sejā, smaidu un paceļu īkšķi.

Un mani laikam nomāc tas, cik dziļa aiza ir starp vārdiem un darbiem. Es varu pateikt vispatiesāko patiesību, kas dzeļ kā ērkšķis, bet limbo no manis neatstājas.

Vienkārši, kādā brīdī runāts tiek tik daudz, ka viss pazaudē jēgu. Ja vārdiem, pat pašiem labākajiem vārdiem neseko darbība, tad visi vārdi, kas atrodas aiz momentum, kur vajadzēja sekot darbībai, tas ir nekas, nebūtība, vēl sliktāk - tas ir greizi un twilighty.

Piemēram, šie visi vārdi ko es te rakstu. Es jūtos, kā es jau par vairākiem gadiem esmu pārsniegusi savu momentum, kuram vajadzēja sekot darbībai. Un viss ko es pēdējos gadus rakstu ir tukšums, kas man liek justies mazliet labāk par savu traģēdiju. Ilūzija, kas kā pelējuma sedziņa nosedz puvekli.

Es nespēju noticēt kāds es esmu cilvēks tur kur es esmu. Bet no otras puses man ir vienalga kāds es esmu cilvēks un kur es esmu, jo es vienkārši mēģinu izeksistēt līdz galam.

Un nošķīrums, mana sirds kaut kam tic un uz kaut ko vedina, nezinu ko, jo viss šķiet absurds, šajā pasaulē, manā pasaulē neiederīgs un man nepanesams, panesams tikai uz sekundes simtdaļu un tad riebīgs. Un sāpina, ka prāts nekam netic, bet arī izraisa apbrīnu un triumfu. Es cienu sirdi, bet man viņa nepatīk, man patīk prāts bet es viņu necienu.
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on October 15th, 2017 - 04:39 pm
Nu labi, bet ko darī ar izzinātajām neiespējām?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
restart[info]restart on October 15th, 2017 - 05:48 pm
Neko īpašu, paturu prātā. Ja esmu introverts, tad man nevajag līst visādās sapulcēs. Ja es neesmu fiziski izturīgs, tad diez vai doties zemessardzē būtu prātīgi. Ja es saprotu, ka esmu liekulis, tad neaizraujos mācīt citus. Kaut kā tā.

Man tas palīdz, jo es redzu, ka dzīvē ir simtiem lietu, kuras es gribētu darīt vai vismaz pamēģināt. Tad vismaz dažas var atmest ar mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on October 15th, 2017 - 08:23 pm
It kā izklausās vienkārši un saprātīgi. Bet ja nu man negribas būt liekulim vai introvertam vai visam pārējam, kam man negribas būt? Kā tad ar izaicinājumu? Ar transcendenci? Kā tad ar tiem? Kā tad ar will to power?

Well, varbūt tev ir taisnība.. varbūt vislabāk ir sevi pieņemt kā putekli un peļķi ar savu putekļaino peļķes dzīvi, un nemēģināt, nesadomāties būt kaut kam cēlākam vai vērienīgākam..
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
restart[info]restart on October 15th, 2017 - 10:08 pm
Jāiet pa soļiem un jāskatās konkrētāk vienu pēc otras tās lietas. Cilvēka temperaments pamatā iedzimst un dzīves laikā īpaši nemainās. Tur neko īsti izdarīt nevar. Ja var, tad tas ir ļoti grūti.

Nebūt liekulim, nu, to gan varētu īstenot. Tikai pagrūti pārbaudīt, vai tiešām tāds neesi palicis, sev nemanot. Jo katrs jau sev liekas tāds īpašs, cēls un labs, kamēr patiesībā… vienkārši nevar sevi tā objektīvi novērtēt.

Un tā tālāk, bet visas tās lietas parasti būs diezgan grūti realizējamas, tās prasīs daudz laika un enerģijas. Visam var nepietikt un visticamāk arī nepietiks. Bet kaut ko vienu, divus – jā, protams. Tur arī ir izaicinājums un tur ir iespēja atrast ko vairāk – būt kam vairāk par nieka putekli, cēlākam un vērienīgākam. Ja grib, ja spēj, ja nepietrūkst neatlaidības.

Vienkārši dzīve ir īsa un visam nav laika. Ja es gribēšu iemācīties spēlēt klavieres, jārēķinās ar vismaz gadu galīga amatiera līmeņa sasniegšanai. Ja gribēšu apgūt ķermeņa valodu – apmēram tas pats. Man tagad ir 33, vidējais mūža ilgums vīriešiem Latvijā ir 67. Tātad atliek vidēji 34 gadi, no kuriem pēdējie varētu būt ar draņķīgu veselību un līdz ar to sliktām iespējām kaut ko interesantu vēl tajā laikā pabeigt. Ja gribēšu kaut ko sasniegt, tad izvēle būs jāizdara rūpīgi.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on October 15th, 2017 - 11:35 pm
Akdievs, cik tev ir pragmātiska pieeja dzīvei. Izklausās, ka tu esi pie vietas nolicis visus savus demonus, vai traucējošas emocijas, un tevī ir izdestilējusies tikai kristāltīra saprāta balss. Nenoliegšu, man arī tā gribētos.

Bet nu labi. Es te vienkārši ņemos un nolaižu tvaiku. Es zinu, ka ja cilvēks grib mainīties, tad viņam tas jāveido par pieradumu, jāpraktizē, nekas nenotiek uz burvju mājienu. Tev ir totāla taisnība.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
restart[info]restart on October 16th, 2017 - 12:03 am
Mazliet sasmējos. Nē, es neesmu gluži visu traucējošo nolicis pie vietas. Mazliet gribētos, bet man tas reāli nav pa spēkam. Varbūt arī nevajag. Es vienkārši mācos ar saviem dēmoniem sadzīvot. Pieņemt tos kā daļu no manis paša, saprast, kā tie izpaužas un kuros brīžos, kad ar tiem cīnīties un kad nē. Kaut kad tvaiks ir jānolaiž, bet cenšos to izdarīt tā, lai neaizskartu citus cilvēkus. Ne vienmēr tā sanāk. Un atkal – varbūt nemaz nevajag. Manu sirdi silda tavi jaukie vārdi, bet sirds dziļumos es nudien neesmu pārliecināts, ka manis izvēlētā pieeja dzīvei ir pareiza. Jā, man šajā brīdī tā ir piemērotākā izvēle, bet tā noteikti nederēs visiem cilvēkiem. Varbūt arī es pēc kāda laika atradīšu citu, sev vēl piemērotāku pieeju dzīvei.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on October 16th, 2017 - 12:52 am
Kas lai viņu zina.. varbūt mums pašiem nemaz nav tik liela kontrole pār pieejām dzīvei. Bet varbūt tā ir kārtējā nomierinošā doma.. lai arī tur, protams, nav nekā nomierinoša.

Bet viens gan - lai nu kā tu pats uztvertu savu pieeju, tik rausteklīgam un mīkstam cilvēkam kā man, tavs pragmātisms šķiet ļoti aizraujošs un piezemējošs.
(Reply) (Parent) (Link)