Es izvairos par to domāt un runāt, bet es ļoti akūti un spēji izjūtu to, kā es esmu ambivalenta. Ir tika daudzas sarunas, ko man ir bail iesākt, tāpēc es tās atlieku novārtā. Ir tik daudzi lēmumi. Tas ir pretīgi. Vai jūs vispār zināt kā tas ir?

Un dzīvojot, visu laiku uzrodas iespaidi un situācijas, kas atgādina šo grēcīgo ambivalenci. Un es tikai skatos tām tieši sejā, smaidu un paceļu īkšķi.

Un mani laikam nomāc tas, cik dziļa aiza ir starp vārdiem un darbiem. Es varu pateikt vispatiesāko patiesību, kas dzeļ kā ērkšķis, bet limbo no manis neatstājas.

Vienkārši, kādā brīdī runāts tiek tik daudz, ka viss pazaudē jēgu. Ja vārdiem, pat pašiem labākajiem vārdiem neseko darbība, tad visi vārdi, kas atrodas aiz momentum, kur vajadzēja sekot darbībai, tas ir nekas, nebūtība, vēl sliktāk - tas ir greizi un twilighty.

Piemēram, šie visi vārdi ko es te rakstu. Es jūtos, kā es jau par vairākiem gadiem esmu pārsniegusi savu momentum, kuram vajadzēja sekot darbībai. Un viss ko es pēdējos gadus rakstu ir tukšums, kas man liek justies mazliet labāk par savu traģēdiju. Ilūzija, kas kā pelējuma sedziņa nosedz puvekli.

Es nespēju noticēt kāds es esmu cilvēks tur kur es esmu. Bet no otras puses man ir vienalga kāds es esmu cilvēks un kur es esmu, jo es vienkārši mēģinu izeksistēt līdz galam.

Un nošķīrums, mana sirds kaut kam tic un uz kaut ko vedina, nezinu ko, jo viss šķiet absurds, šajā pasaulē, manā pasaulē neiederīgs un man nepanesams, panesams tikai uz sekundes simtdaļu un tad riebīgs. Un sāpina, ka prāts nekam netic, bet arī izraisa apbrīnu un triumfu. Es cienu sirdi, bet man viņa nepatīk, man patīk prāts bet es viņu necienu.