Jāiet pa soļiem un jāskatās konkrētāk vienu pēc otras tās lietas. Cilvēka temperaments pamatā iedzimst un dzīves laikā īpaši nemainās. Tur neko īsti izdarīt nevar. Ja var, tad tas ir ļoti grūti.

Nebūt liekulim, nu, to gan varētu īstenot. Tikai pagrūti pārbaudīt, vai tiešām tāds neesi palicis, sev nemanot. Jo katrs jau sev liekas tāds īpašs, cēls un labs, kamēr patiesībā… vienkārši nevar sevi tā objektīvi novērtēt.

Un tā tālāk, bet visas tās lietas parasti būs diezgan grūti realizējamas, tās prasīs daudz laika un enerģijas. Visam var nepietikt un visticamāk arī nepietiks. Bet kaut ko vienu, divus – jā, protams. Tur arī ir izaicinājums un tur ir iespēja atrast ko vairāk – būt kam vairāk par nieka putekli, cēlākam un vērienīgākam. Ja grib, ja spēj, ja nepietrūkst neatlaidības.

Vienkārši dzīve ir īsa un visam nav laika. Ja es gribēšu iemācīties spēlēt klavieres, jārēķinās ar vismaz gadu galīga amatiera līmeņa sasniegšanai. Ja gribēšu apgūt ķermeņa valodu – apmēram tas pats. Man tagad ir 33, vidējais mūža ilgums vīriešiem Latvijā ir 67. Tātad atliek vidēji 34 gadi, no kuriem pēdējie varētu būt ar draņķīgu veselību un līdz ar to sliktām iespējām kaut ko interesantu vēl tajā laikā pabeigt. Ja gribēšu kaut ko sasniegt, tad izvēle būs jāizdara rūpīgi.