29 August 2017 @ 11:38 am
 
Mani vēl aizvien pārsteidz, ka cilvēki kurus neinteresē garīgas lietas, dzīvo cepuri kuldami, bet cilvēki kurus tās interesē, nekad īsti nav apmierināti. Bet varbūt nepārsteidz. Super self-aware cilvēku vidū reti kad var atrast laimīgos, jo laimīguma priekšnosacījums ir sevi neprioritizēt.

Gribēju uzrakstīt par ego. Varbūt cilvēki, kurus neinteresē garīgas lietas ir mazāki ego-maniaki. Varbūt tieši tāpēc viņu dzīves ir cepurkuldamākas.

Cilvēki, kuriem ir visstiprākās emocionālās ciešanas - tiem ir vislielākie ego. Jo spēcīgāk cilvēks izjūt savas ciešanas, jo koncentrētāks kļūst viņa ego. Jo koncentrēti izjust savas ciešanas, nozīmē piešķirt tām lielu nozīmi, vērtību, svaru. Ciešanas, ego, vērtība. Man šķiet, essence ir tajā, ka ciešanas var notikt tikai ar ego. Priekš Dieva, visticamāk (manā izpratnē), ja kaut kas slikts notiek, viņš to nesauktu par ciešanām, bet gan par, piemēram, 'iespēju'. Protams, sliktās lietas izraisa ego, un sliktā turpināšanos izraisa ego.

Protams, ir svarīgi uzsvērt, ka līdz noteiktam brīdim, neviens nav vainojams pie ego problēmas. Varbūt tikai kopš tā brīža, kad cilvēks sāk saprast ego dinamiku. Jo ego uzslīd virsū, kā bieza, paralizējoša migla. Cilvēks no tās var rausties, bet tas ir ļoti grūti. Un bieži raušanās procesā viņš var ieiet vēl dziļāk miglā. Tas ir kā rausties no sapņa, bet īstenībā aizmigt vēl vairāk.

Piemēram, depresija. No manas pašreizējās perspektīvas tā ir vissmagākā, paralizējošākā ego forma. Protams arī tīrs ļaunums, bet ar to nav bijusi pieredze. Arī dusmas, pārspīlētas skumjas, apātija, aizkaitinājums. Šie visi rodas, kad cilvēkam šķiet, ka Viņam ir nodarīts pāri. Kamēr es arvien vairāk un vairāk nojaušu, ka cilvēks pats sev nepieder un notikumi, kuros viņš ir iesaistīts, viņam nepieder, bieži viņa paša reakcijas viņam nepieder. Ja kādam ir nodarīts pāri tad tas nav viņš un viņam gar to nav daļas, un visticamāk Tam, kam nodarīts pāri, Tas to tā nemaz neredz un nedefinē. Bet cilvēks izturas tā, it kā tie visi (viņš pats, pasaule, notikumi) viņam piederētu, un jo vairāk viņš pieķeres šai piederēšanai, jo smagākas būs dusmas, skumjas, apātija, aizkaitinājums, ja dažādi negaidīti notikumi ar visu viņam piederošo būs konfliktā.

Šo rakstot, es protams vēlos paturēt prātā, ka es maz ko saprotu, un visur ir izņēmumi, un nekas nav tik vienkārši kā uzrakstīts. Es šo rakstu tikai pati par sevi un par savām vienveidīgajām dzīves pieredzēm.

Tāpēc man šķiet, ka līdz ko cilvēks izjūt negatīvas emocijas, kas neiet projām, viņam ir vērts apsvērt, vai viņš nav pārāk iegājis savā ego pozīcijā. Vai viņš sev nav kļuvis pārāk svarīgs. Vai viņš nestiepj gumiju. Vai viņš nav aizmirsis, ka pats sev nepieder, un notikumi, kas ar viņu notiek, viņam nepieder. Tāpēc būtībā viņam nav tādu tiesību bremzēt sevi un notikumu attīstību, ar ieslēgšanos savā ego, un savu ciešanu tur iekšā. Un jo ilgāk viņš tur tupēs, jo smagāka būs nākšana ārā, jo lielāks būs kontrasts starp ego pasauli un patieso pasauli. Jo ilgāk viņš stieps gumiju, tad atlaista jo asāk tā sitīs pretī.

Manuprāt, ego visraksturojošākais vārds ir 'iedomība', vēl arī 'spītība', protams, arī 'nožēlojamība'. Šis ir ļoti vienkāršoti, bet es to pati, tagad skatoties atpakaļ uz sevi, un nemaz ne tik sen atpakaļ, uz savu pieredzi un dinamiku, spēju izvērtēt un atpazīt. Kad es esmu bijusi sliktā prāta stāvoklī, pēdējā lieta, ko es tad darītu būtu ar to neiesaistīties, bet mierīgi nogaidīt, kad tas izzūd, balstot sevi uzticībā un zināšanā, ka es, mana dzīve un šis notikums man nepieder un nav galēji. Tajā vietā, es kļuvu spītīga un iedomīga un izvēlējos iet dziļāk savās skumjās, saasināti izjust pāridarījumu, uzstāt uz bezcerību un bezizeju, to poetizējot, meditējot uz savām sāpēm vai dusmām, mēģinot tās attīstīt arvien izkristalizētākas un spējākas. Kāds vājprāts! Kāpēc, lai es tā darītu? Es taču negribu ciest. Vai arī gribu? Ego noteikti grib ciest, tik daudz es zinu.

Problēma laikam ir ļoti vienārša. Ego domā ka pasaule ir viens divi un trīs, bet Dievs pasauli ir uztaisījis par bezgalību. Un līdz, ko Dievs atņem ego vai nu viens vai divi vai trīs, vai aizvieto tos ar četri vai septiņi vai deviņi, tā ego sapsihojas, sažņaudz dūri un lamājas un gaudo. Jo nav viņa dabā atzīt, ka varbūt viens nemaz nebija galīgā patiesība un labums, viņš negrib vai varbūt nemaz nespēj redzēt, ka deviņi ir deviņreiz labāks priekš viņa saimnieka. Kur nu vēl deviņdesmit deviņi vai deviņi tūkstoši deviņdesmit deviņi. Ego ir acis tikai, lai redzētu viens divi un trīs, bet viņam nav uzticības vai pacietības, lai pieņemtu tukšumu vai pārmaiņas.

Bet cilvēkam, katrā dotajā brīdī, ir skaidra izvēle, tupēt ego būrī un kristalizēt 'ciešanu' definīciju, vai kāpt no tā ārā un iet, nezinot kur iet, uzticēties nezinot kam, paciesties nezinot cik ilgi. Jo tas ir vienīgais veids, kā saslēgties ar pasauli un kļūt par aktīvu aģentu. Protams, ego negrib saslēgties, negrib būt nekāds aģents un viņam ir viens pīpis par pasauli, ceļu, un vispār jebko, ārpus sava ciešanu būra.

Manuprāt, arī, jo ilgāk cilvēks pavada ego stāvoklī, kas ir tāds nospriegots, savilkšanās stāvoklis, jo lielāka iespēja, ka viņš kaut kādā manierē sabruks, uzsprāgs. Jo tas ir nestabils stāvoklis, kurš esībai nepatīk, jo traucē tās plūdumam. Cilvēks, kurš nezina, domā, ka viņam ir labāk atrasties tādā dziļu ciešanu stāvoklī, bet īstenībā tas viņam nāk par sliktu. Un esot pie pilnas apziņas, viņš tādu nemūžam neizvēlētos.

Cilvēkam vajag ļoti baidīties no ego. Baidīties no iedomības, spītības, sevis-svarīguma. Tie visi ir apmātības paveidi, kas viņam izdara tikai sliktu. Tāpēc jebkad, kad cilvēks jūtas slikti, viņam vajag ātri pārorientēties, un izvēlēties atkāpties no šī bīstamā un nožēlojamā stāvokļa. Atcerēties, ka viņš sev nepieder, ka viņa ceļš var būt nosprausts citādāk nekā bija izlicies. Vajag pavērties uz sevi ar citām acīm, nekā tām, kas saskata plikas ciešanas. Atkrist paļāvībā un uzticībā, izelpot indīgo ciešanu elpu, ieelpot apņēmību.

Vēl arī aizdomājos par vārdu lietojumu.. ego, velns, Dievs, kosmoss. Sauciet kā gribat. Bet bilde is skaidra, izvēle starp labo un ļauno, zemāko un augstāko, melīgo un patieso.
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on August 29th, 2017 - 05:51 pm
Hmm.. es domāju varbūt ir dažādi. Man atkal pieredze ir otrādāka. Man tieši šķiet, ka ego visu laiku ir 'meklēšanas' pozīcijā. Nekas nekad nav gana labi, jo viss un visi visu laiku viņu baksta un rausta un neliek mierā. Viņš nevar mierīgi spēlēties ar saviem trīs klucīšiem, jo dzīve visu laiku met citādākus klucīšus viņa smilšukastē.

Manā pieredzē, garīgums (nevis reliģioziāte) cilvēkā var raisīt paļāvību un pazemību, kas pietrūkst mierīgas, priecīgas dzīves veidošanai. Ja cilvēks palaujas, tad viņš pašpārliecinātāk atbild savai intuīcijai, un tik saasināti nepārdzīvo neizdošanos. Sapratis, ka viņš nav visuma centrs, cilvēks jūtas brīvāk un drošāk, viņam vairs nav jābot soģim, un viņam ir vienalga, kā citi viņu soģī, jo citi ir tādi paši kā viņš.

Cik es esmu lasījusi pie tevis tev ir bijusi pieredze ar dogmātiskiem kristiešiem, ko es ļoti labi varu iedomāties. Ir tādi paši dogmātiski new age cilvēki, un dogmātiski zinātnieki, un dogmātiski apāti. Un viņi visi ir vienā maisā metami, uz kura ir rakstīts 'ego-maniaki'. Es piemēram tagad lasu vienas mūķenes dzīvessstāstu, kur viņa saka ļoti daudzas skaistas, patiesas, rezonējošas lietas. Bet tajā pašā laikā viņai pret sevi ir ļoti nonievājoša attieksme, kas, manuprāt, arī ir ego domāšana, tas par ko jz saccharomyces augšā ielika video. Un man šķiet daudziem kristiešiem ir tāda fake humility attieksme, ka vajag sevi padarīt zemāku par zemi, burtiski, un citus, kas tā nedara džadžot. Kas gan tas vēl ir, ja ne augstprātība un iedomība!

So basically, es domāju, ka garīgums var nākt par labu, ja cilvēks uzmanās no ideoloģijām. Manis pašas pieredzē, man visu dzīvi ir trūcis paļāvības un es esmu bijusi speciāli nožēlojama un tajā pašā laikā iedomīga. Bet lasot visādus garīgus autorus, to pašu Avilas Terēzi, Kirkegoru, modernus sprediķus, un mans mīļākais džeks - JP Petersons, esmu sapratusi, ka garīgums, when approached earnestly ir the shizzle.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]void_in_a_box on August 30th, 2017 - 09:43 pm
The Ego ir 'meklēšanas' pozīcijā, kamēr tas nepārtraukti cenšas cut the crap un atgādināt dažas pavisam pamata dzīvniek-cilvēciskas lietas - nepieciešamību pēc spēcīgas un plašas un saliedētas dzimtas un tās kultūras. Tā ir visvienkāršākā un visparastākā izdzīvošana, vai, pēc dažiem viedokļiem, pat dzīves jēga. Lai arī tai vienmēr var darīt vēl kaut ko, kad šis jautājums ir pietiekami stabili atrisināts tad /varētu būt/ laime un miers un spēks tā tālāk. Bet kamēr nē, var maldīties, un tik sajust bezgalīgo konfliktu, atgādināt savu nenozīmību, sapņot, skatīties internetu, klausīties mūziku un skumt bezgalīgi, bet nekas no tā nepalīdz. Vajag Rick&Morty Detox aparātu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on August 30th, 2017 - 10:17 pm
Man gan šķiet, ka sevi integrēt spēcīgā, plašā un saliedētā dzimtā un tās kultūrā, un visvienkāršāk un visparastāk izdzīvot un kultivēt dzīves jēgu būtu daudz vienkāršāk bez ego. Vismaz mans ego vienmēr ir traucējis sevi šajā realizēt. Varbūt es neskaidri lietoju terminu 'ego', ir jau visādas sadaļas 'veselīgs ego', 'neveselīgs ego'. Pec tevis uzrakstītā, es drīzāk sliektos domāt, ka, jā, cilvēkam vajag 'self', lai dzīvotu sabiedrībā un to darītu veiksmīgi. Bet ego man vienmēr is saistījies ar sprunguli ratos, kas ieklemē ratu uz tādu nejēdzīgu stāvokli kurā rats pēkšņi sāk pats uz sevi un uz citiem projicēt visādas nejdzības, tai skaitā bezgalīgo konfliktu, nozīmību, pārlieku nenozīmību, sapņus, kavēkļus, bezgalīgas huiņas.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]void_in_a_box on August 30th, 2017 - 11:45 pm
Neesmu pildījis mājasdarbu, lai izzinātu vārda Ego nozīmi dažādos kontekstos un skolās. Ego saprotu, piemēram, savā gadījumā, kā entitlement un citas bērnišķīgas vēlmes kašķēties un darīt visa veida nejēdzības. Un kā jau pozitīvu un negatīvu impulsu (emociju) vadītiem radījumiem, tāda rīcība, ja ir patīkama, var kļūt par paradumu. Tāda rīcība kļūst arvien spēcīgāka, līdz tas rada negatīvas sekas.
Šīs vēlmes un enerģija uz visām kaitīgajām lietām rodas no problēmas, kas manuprāt ir tā dzīvniek-cilvēciskā nepieciešamība, par kuru rakstīju. Un šajā visā var iesprūst ļoti dziļi, jo tā nav balansējoša sistēma. Problēma rada vēlmes un rīcības, kas gandrīz visos kontekstos tikai pastiprina problēmu.
Šāda veida ieilgušos konfliktos var atrasties ļoti daudz enerģijas - un meklējot, kur to likt, radītas daudz interesantu lietu un unikālu mākslas darbu.
Tā kā es to jūtu, Ego ir kaut kas evolūcijas rezultātā cilvēkos esošs, un tas ir ļoti vajadzīgs. Ja ar Ego saprot self un viss, ja to vaino pie visām sliktajām vēlmēm un darbībām, tad jā Ego ir slikts. Bet ja to uztver kā ziņotāju par problēmu. Ja tas radīts rīcībai ne tikai self bet arī ģimenes labā, ja tas ir apmierināts un kontrolējams sabiedrībā.. Tad iespējams to sauc citādāk, bet tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on August 31st, 2017 - 05:56 pm
Man ego nav vajadzīgs, jo viņš ir stulbs un ļauns. Varbūt man vispār vajag pašai izdomāt savus vārdus. Jo manā ego nav ne kripatiņas labā. Mans ego ir ļauns un mazisks un indīgs. Un es negribu neko, kas no tā ir tapis, ne mākslu, ne dzimtu, kas ir būvēts ar tādu kakainu ego.
(Reply) (Parent) (Link)