Mani vēl aizvien pārsteidz, ka cilvēki kurus neinteresē garīgas lietas, dzīvo cepuri kuldami, bet cilvēki kurus tās interesē, nekad īsti nav apmierināti. Bet varbūt nepārsteidz. Super self-aware cilvēku vidū reti kad var atrast laimīgos, jo laimīguma priekšnosacījums ir sevi neprioritizēt.
Gribēju uzrakstīt par ego. Varbūt cilvēki, kurus neinteresē garīgas lietas ir mazāki ego-maniaki. Varbūt tieši tāpēc viņu dzīves ir cepurkuldamākas.
Cilvēki, kuriem ir visstiprākās emocionālās ciešanas - tiem ir vislielākie ego. Jo spēcīgāk cilvēks izjūt savas ciešanas, jo koncentrētāks kļūst viņa ego. Jo koncentrēti izjust savas ciešanas, nozīmē piešķirt tām lielu nozīmi, vērtību, svaru. Ciešanas, ego, vērtība. Man šķiet, essence ir tajā, ka ciešanas var notikt tikai ar ego. Priekš Dieva, visticamāk (manā izpratnē), ja kaut kas slikts notiek, viņš to nesauktu par ciešanām, bet gan par, piemēram, 'iespēju'. Protams, sliktās lietas izraisa ego, un sliktā turpināšanos izraisa ego.
Protams, ir svarīgi uzsvērt, ka līdz noteiktam brīdim, neviens nav vainojams pie ego problēmas. Varbūt tikai kopš tā brīža, kad cilvēks sāk saprast ego dinamiku. Jo ego uzslīd virsū, kā bieza, paralizējoša migla. Cilvēks no tās var rausties, bet tas ir ļoti grūti. Un bieži raušanās procesā viņš var ieiet vēl dziļāk miglā. Tas ir kā rausties no sapņa, bet īstenībā aizmigt vēl vairāk.
Piemēram, depresija. No manas pašreizējās perspektīvas tā ir vissmagākā, paralizējošākā ego forma. Protams arī tīrs ļaunums, bet ar to nav bijusi pieredze. Arī dusmas, pārspīlētas skumjas, apātija, aizkaitinājums. Šie visi rodas, kad cilvēkam šķiet, ka Viņam ir nodarīts pāri. Kamēr es arvien vairāk un vairāk nojaušu, ka cilvēks pats sev nepieder un notikumi, kuros viņš ir iesaistīts, viņam nepieder, bieži viņa paša reakcijas viņam nepieder. Ja kādam ir nodarīts pāri tad tas nav viņš un viņam gar to nav daļas, un visticamāk Tam, kam nodarīts pāri, Tas to tā nemaz neredz un nedefinē. Bet cilvēks izturas tā, it kā tie visi (viņš pats, pasaule, notikumi) viņam piederētu, un jo vairāk viņš pieķeres šai piederēšanai, jo smagākas būs dusmas, skumjas, apātija, aizkaitinājums, ja dažādi negaidīti notikumi ar visu viņam piederošo būs konfliktā.
Šo rakstot, es protams vēlos paturēt prātā, ka es maz ko saprotu, un visur ir izņēmumi, un nekas nav tik vienkārši kā uzrakstīts. Es šo rakstu tikai pati par sevi un par savām vienveidīgajām dzīves pieredzēm.
Tāpēc man šķiet, ka līdz ko cilvēks izjūt negatīvas emocijas, kas neiet projām, viņam ir vērts apsvērt, vai viņš nav pārāk iegājis savā ego pozīcijā. Vai viņš sev nav kļuvis pārāk svarīgs. Vai viņš nestiepj gumiju. Vai viņš nav aizmirsis, ka pats sev nepieder, un notikumi, kas ar viņu notiek, viņam nepieder. Tāpēc būtībā viņam nav tādu tiesību bremzēt sevi un notikumu attīstību, ar ieslēgšanos savā ego, un savu ciešanu tur iekšā. Un jo ilgāk viņš tur tupēs, jo smagāka būs nākšana ārā, jo lielāks būs kontrasts starp ego pasauli un patieso pasauli. Jo ilgāk viņš stieps gumiju, tad atlaista jo asāk tā sitīs pretī.
Manuprāt, ego visraksturojošākais vārds ir 'iedomība', vēl arī 'spītība', protams, arī 'nožēlojamība'. Šis ir ļoti vienkāršoti, bet es to pati, tagad skatoties atpakaļ uz sevi, un nemaz ne tik sen atpakaļ, uz savu pieredzi un dinamiku, spēju izvērtēt un atpazīt. Kad es esmu bijusi sliktā prāta stāvoklī, pēdējā lieta, ko es tad darītu būtu ar to neiesaistīties, bet mierīgi nogaidīt, kad tas izzūd, balstot sevi uzticībā un zināšanā, ka es, mana dzīve un šis notikums man nepieder un nav galēji. Tajā vietā, es kļuvu spītīga un iedomīga un izvēlējos iet dziļāk savās skumjās, saasināti izjust pāridarījumu, uzstāt uz bezcerību un bezizeju, to poetizējot, meditējot uz savām sāpēm vai dusmām, mēģinot tās attīstīt arvien izkristalizētākas un spējākas. Kāds vājprāts! Kāpēc, lai es tā darītu? Es taču negribu ciest. Vai arī gribu? Ego noteikti grib ciest, tik daudz es zinu.
Problēma laikam ir ļoti vienārša. Ego domā ka pasaule ir viens divi un trīs, bet Dievs pasauli ir uztaisījis par bezgalību. Un līdz, ko Dievs atņem ego vai nu viens vai divi vai trīs, vai aizvieto tos ar četri vai septiņi vai deviņi, tā ego sapsihojas, sažņaudz dūri un lamājas un gaudo. Jo nav viņa dabā atzīt, ka varbūt viens nemaz nebija galīgā patiesība un labums, viņš negrib vai varbūt nemaz nespēj redzēt, ka deviņi ir deviņreiz labāks priekš viņa saimnieka. Kur nu vēl deviņdesmit deviņi vai deviņi tūkstoši deviņdesmit deviņi. Ego ir acis tikai, lai redzētu viens divi un trīs, bet viņam nav uzticības vai pacietības, lai pieņemtu tukšumu vai pārmaiņas.
Bet cilvēkam, katrā dotajā brīdī, ir skaidra izvēle, tupēt ego būrī un kristalizēt 'ciešanu' definīciju, vai kāpt no tā ārā un iet, nezinot kur iet, uzticēties nezinot kam, paciesties nezinot cik ilgi. Jo tas ir vienīgais veids, kā saslēgties ar pasauli un kļūt par aktīvu aģentu. Protams, ego negrib saslēgties, negrib būt nekāds aģents un viņam ir viens pīpis par pasauli, ceļu, un vispār jebko, ārpus sava ciešanu būra.
Manuprāt, arī, jo ilgāk cilvēks pavada ego stāvoklī, kas ir tāds nospriegots, savilkšanās stāvoklis, jo lielāka iespēja, ka viņš kaut kādā manierē sabruks, uzsprāgs. Jo tas ir nestabils stāvoklis, kurš esībai nepatīk, jo traucē tās plūdumam. Cilvēks, kurš nezina, domā, ka viņam ir labāk atrasties tādā dziļu ciešanu stāvoklī, bet īstenībā tas viņam nāk par sliktu. Un esot pie pilnas apziņas, viņš tādu nemūžam neizvēlētos.
Cilvēkam vajag ļoti baidīties no ego. Baidīties no iedomības, spītības, sevis-svarīguma. Tie visi ir apmātības paveidi, kas viņam izdara tikai sliktu. Tāpēc jebkad, kad cilvēks jūtas slikti, viņam vajag ātri pārorientēties, un izvēlēties atkāpties no šī bīstamā un nožēlojamā stāvokļa. Atcerēties, ka viņš sev nepieder, ka viņa ceļš var būt nosprausts citādāk nekā bija izlicies. Vajag pavērties uz sevi ar citām acīm, nekā tām, kas saskata plikas ciešanas. Atkrist paļāvībā un uzticībā, izelpot indīgo ciešanu elpu, ieelpot apņēmību.
Vēl arī aizdomājos par vārdu lietojumu.. ego, velns, Dievs, kosmoss. Sauciet kā gribat. Bet bilde is skaidra, izvēle starp labo un ļauno, zemāko un augstāko, melīgo un patieso.
Gribēju uzrakstīt par ego. Varbūt cilvēki, kurus neinteresē garīgas lietas ir mazāki ego-maniaki. Varbūt tieši tāpēc viņu dzīves ir cepurkuldamākas.
Cilvēki, kuriem ir visstiprākās emocionālās ciešanas - tiem ir vislielākie ego. Jo spēcīgāk cilvēks izjūt savas ciešanas, jo koncentrētāks kļūst viņa ego. Jo koncentrēti izjust savas ciešanas, nozīmē piešķirt tām lielu nozīmi, vērtību, svaru. Ciešanas, ego, vērtība. Man šķiet, essence ir tajā, ka ciešanas var notikt tikai ar ego. Priekš Dieva, visticamāk (manā izpratnē), ja kaut kas slikts notiek, viņš to nesauktu par ciešanām, bet gan par, piemēram, 'iespēju'. Protams, sliktās lietas izraisa ego, un sliktā turpināšanos izraisa ego.
Protams, ir svarīgi uzsvērt, ka līdz noteiktam brīdim, neviens nav vainojams pie ego problēmas. Varbūt tikai kopš tā brīža, kad cilvēks sāk saprast ego dinamiku. Jo ego uzslīd virsū, kā bieza, paralizējoša migla. Cilvēks no tās var rausties, bet tas ir ļoti grūti. Un bieži raušanās procesā viņš var ieiet vēl dziļāk miglā. Tas ir kā rausties no sapņa, bet īstenībā aizmigt vēl vairāk.
Piemēram, depresija. No manas pašreizējās perspektīvas tā ir vissmagākā, paralizējošākā ego forma. Protams arī tīrs ļaunums, bet ar to nav bijusi pieredze. Arī dusmas, pārspīlētas skumjas, apātija, aizkaitinājums. Šie visi rodas, kad cilvēkam šķiet, ka Viņam ir nodarīts pāri. Kamēr es arvien vairāk un vairāk nojaušu, ka cilvēks pats sev nepieder un notikumi, kuros viņš ir iesaistīts, viņam nepieder, bieži viņa paša reakcijas viņam nepieder. Ja kādam ir nodarīts pāri tad tas nav viņš un viņam gar to nav daļas, un visticamāk Tam, kam nodarīts pāri, Tas to tā nemaz neredz un nedefinē. Bet cilvēks izturas tā, it kā tie visi (viņš pats, pasaule, notikumi) viņam piederētu, un jo vairāk viņš pieķeres šai piederēšanai, jo smagākas būs dusmas, skumjas, apātija, aizkaitinājums, ja dažādi negaidīti notikumi ar visu viņam piederošo būs konfliktā.
Šo rakstot, es protams vēlos paturēt prātā, ka es maz ko saprotu, un visur ir izņēmumi, un nekas nav tik vienkārši kā uzrakstīts. Es šo rakstu tikai pati par sevi un par savām vienveidīgajām dzīves pieredzēm.
Tāpēc man šķiet, ka līdz ko cilvēks izjūt negatīvas emocijas, kas neiet projām, viņam ir vērts apsvērt, vai viņš nav pārāk iegājis savā ego pozīcijā. Vai viņš sev nav kļuvis pārāk svarīgs. Vai viņš nestiepj gumiju. Vai viņš nav aizmirsis, ka pats sev nepieder, un notikumi, kas ar viņu notiek, viņam nepieder. Tāpēc būtībā viņam nav tādu tiesību bremzēt sevi un notikumu attīstību, ar ieslēgšanos savā ego, un savu ciešanu tur iekšā. Un jo ilgāk viņš tur tupēs, jo smagāka būs nākšana ārā, jo lielāks būs kontrasts starp ego pasauli un patieso pasauli. Jo ilgāk viņš stieps gumiju, tad atlaista jo asāk tā sitīs pretī.
Manuprāt, ego visraksturojošākais vārds ir 'iedomība', vēl arī 'spītība', protams, arī 'nožēlojamība'. Šis ir ļoti vienkāršoti, bet es to pati, tagad skatoties atpakaļ uz sevi, un nemaz ne tik sen atpakaļ, uz savu pieredzi un dinamiku, spēju izvērtēt un atpazīt. Kad es esmu bijusi sliktā prāta stāvoklī, pēdējā lieta, ko es tad darītu būtu ar to neiesaistīties, bet mierīgi nogaidīt, kad tas izzūd, balstot sevi uzticībā un zināšanā, ka es, mana dzīve un šis notikums man nepieder un nav galēji. Tajā vietā, es kļuvu spītīga un iedomīga un izvēlējos iet dziļāk savās skumjās, saasināti izjust pāridarījumu, uzstāt uz bezcerību un bezizeju, to poetizējot, meditējot uz savām sāpēm vai dusmām, mēģinot tās attīstīt arvien izkristalizētākas un spējākas. Kāds vājprāts! Kāpēc, lai es tā darītu? Es taču negribu ciest. Vai arī gribu? Ego noteikti grib ciest, tik daudz es zinu.
Problēma laikam ir ļoti vienārša. Ego domā ka pasaule ir viens divi un trīs, bet Dievs pasauli ir uztaisījis par bezgalību. Un līdz, ko Dievs atņem ego vai nu viens vai divi vai trīs, vai aizvieto tos ar četri vai septiņi vai deviņi, tā ego sapsihojas, sažņaudz dūri un lamājas un gaudo. Jo nav viņa dabā atzīt, ka varbūt viens nemaz nebija galīgā patiesība un labums, viņš negrib vai varbūt nemaz nespēj redzēt, ka deviņi ir deviņreiz labāks priekš viņa saimnieka. Kur nu vēl deviņdesmit deviņi vai deviņi tūkstoši deviņdesmit deviņi. Ego ir acis tikai, lai redzētu viens divi un trīs, bet viņam nav uzticības vai pacietības, lai pieņemtu tukšumu vai pārmaiņas.
Bet cilvēkam, katrā dotajā brīdī, ir skaidra izvēle, tupēt ego būrī un kristalizēt 'ciešanu' definīciju, vai kāpt no tā ārā un iet, nezinot kur iet, uzticēties nezinot kam, paciesties nezinot cik ilgi. Jo tas ir vienīgais veids, kā saslēgties ar pasauli un kļūt par aktīvu aģentu. Protams, ego negrib saslēgties, negrib būt nekāds aģents un viņam ir viens pīpis par pasauli, ceļu, un vispār jebko, ārpus sava ciešanu būra.
Manuprāt, arī, jo ilgāk cilvēks pavada ego stāvoklī, kas ir tāds nospriegots, savilkšanās stāvoklis, jo lielāka iespēja, ka viņš kaut kādā manierē sabruks, uzsprāgs. Jo tas ir nestabils stāvoklis, kurš esībai nepatīk, jo traucē tās plūdumam. Cilvēks, kurš nezina, domā, ka viņam ir labāk atrasties tādā dziļu ciešanu stāvoklī, bet īstenībā tas viņam nāk par sliktu. Un esot pie pilnas apziņas, viņš tādu nemūžam neizvēlētos.
Cilvēkam vajag ļoti baidīties no ego. Baidīties no iedomības, spītības, sevis-svarīguma. Tie visi ir apmātības paveidi, kas viņam izdara tikai sliktu. Tāpēc jebkad, kad cilvēks jūtas slikti, viņam vajag ātri pārorientēties, un izvēlēties atkāpties no šī bīstamā un nožēlojamā stāvokļa. Atcerēties, ka viņš sev nepieder, ka viņa ceļš var būt nosprausts citādāk nekā bija izlicies. Vajag pavērties uz sevi ar citām acīm, nekā tām, kas saskata plikas ciešanas. Atkrist paļāvībā un uzticībā, izelpot indīgo ciešanu elpu, ieelpot apņēmību.
Vēl arī aizdomājos par vārdu lietojumu.. ego, velns, Dievs, kosmoss. Sauciet kā gribat. Bet bilde is skaidra, izvēle starp labo un ļauno, zemāko un augstāko, melīgo un patieso.
16 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}