Hmm.. es domāju varbūt ir dažādi. Man atkal pieredze ir otrādāka. Man tieši šķiet, ka ego visu laiku ir 'meklēšanas' pozīcijā. Nekas nekad nav gana labi, jo viss un visi visu laiku viņu baksta un rausta un neliek mierā. Viņš nevar mierīgi spēlēties ar saviem trīs klucīšiem, jo dzīve visu laiku met citādākus klucīšus viņa smilšukastē.

Manā pieredzē, garīgums (nevis reliģioziāte) cilvēkā var raisīt paļāvību un pazemību, kas pietrūkst mierīgas, priecīgas dzīves veidošanai. Ja cilvēks palaujas, tad viņš pašpārliecinātāk atbild savai intuīcijai, un tik saasināti nepārdzīvo neizdošanos. Sapratis, ka viņš nav visuma centrs, cilvēks jūtas brīvāk un drošāk, viņam vairs nav jābot soģim, un viņam ir vienalga, kā citi viņu soģī, jo citi ir tādi paši kā viņš.

Cik es esmu lasījusi pie tevis tev ir bijusi pieredze ar dogmātiskiem kristiešiem, ko es ļoti labi varu iedomāties. Ir tādi paši dogmātiski new age cilvēki, un dogmātiski zinātnieki, un dogmātiski apāti. Un viņi visi ir vienā maisā metami, uz kura ir rakstīts 'ego-maniaki'. Es piemēram tagad lasu vienas mūķenes dzīvessstāstu, kur viņa saka ļoti daudzas skaistas, patiesas, rezonējošas lietas. Bet tajā pašā laikā viņai pret sevi ir ļoti nonievājoša attieksme, kas, manuprāt, arī ir ego domāšana, tas par ko jz saccharomyces augšā ielika video. Un man šķiet daudziem kristiešiem ir tāda fake humility attieksme, ka vajag sevi padarīt zemāku par zemi, burtiski, un citus, kas tā nedara džadžot. Kas gan tas vēl ir, ja ne augstprātība un iedomība!

So basically, es domāju, ka garīgums var nākt par labu, ja cilvēks uzmanās no ideoloģijām. Manis pašas pieredzē, man visu dzīvi ir trūcis paļāvības un es esmu bijusi speciāli nožēlojama un tajā pašā laikā iedomīga. Bet lasot visādus garīgus autorus, to pašu Avilas Terēzi, Kirkegoru, modernus sprediķus, un mans mīļākais džeks - JP Petersons, esmu sapratusi, ka garīgums, when approached earnestly ir the shizzle.