Man gan šķiet, ka sevi integrēt spēcīgā, plašā un saliedētā dzimtā un tās kultūrā, un visvienkāršāk un visparastāk izdzīvot un kultivēt dzīves jēgu būtu daudz vienkāršāk bez ego. Vismaz mans ego vienmēr ir traucējis sevi šajā realizēt. Varbūt es neskaidri lietoju terminu 'ego', ir jau visādas sadaļas 'veselīgs ego', 'neveselīgs ego'. Pec tevis uzrakstītā, es drīzāk sliektos domāt, ka, jā, cilvēkam vajag 'self', lai dzīvotu sabiedrībā un to darītu veiksmīgi. Bet ego man vienmēr is saistījies ar sprunguli ratos, kas ieklemē ratu uz tādu nejēdzīgu stāvokli kurā rats pēkšņi sāk pats uz sevi un uz citiem projicēt visādas nejdzības, tai skaitā bezgalīgo konfliktu, nozīmību, pārlieku nenozīmību, sapņus, kavēkļus, bezgalīgas huiņas.