es gan domāju, ka salīdzināšana īpaši nestrādā. reāli neko nedod tas, ka kādam ir lielākas problēmas, ka kāds ir stulbāks, nesmukāks utt. totāli saprotu cilvēku, kurš raud, jo nav ticis pie kleitiņas no pradas jaunākās kolekcijas, hehee :>

es tev piekrītu. un es īsti neiztēlojos, kā var noteikt to, kurš ir gudrāks un kurš - stulbāks. nevis kaut kādā specifikā, bet ģenerāli.

i was attempting to be funny, to cheer the certain individual up, bet, ja jau jāizliekas, ka pastāv kāda nopietna argumentācija, tad -
manuprāt atkarīgs no cilvēka un no jautājuma, kas tiek aplūkots. ideālā variantā vajag salīdzināt ar sevi pašu - kādreiz zināju tikai tik, tagad zinu šitik, etc

bet jomas, kuras ir tik relatīvas, kaut vai, gudrība, nu, kas ir gudrība un kā mēs izdomājam, esam vai neesam tādi? balstoties uz mūsu relatīvo novietojumu attiecībā pret citiem iekš kaut kādiem sabiedrības (=atkal citu) ieaudzinātiem kritērijiem, tātad tur var vienkārši pamanipulēt, izmantojot dotos kritērijus

un cilvēkiem IR tendence pārvērtēt situāciju, izmantojot salīdzināšanu. protams, labāk tas strādā, ja vari balstīties uz paša piedzīvotu (say, ai, cik man ir sūdīgi, bet, paga, tad un tad man bija tā un šitā, daudz sūdīgāk, phew, labi, ka tagad nav tā), bet arī salīdzinājums ar citiem strādā, tas ir vispārzināms psiholõģisks mehānisms, kā cilvēki sev liek nejusties tik slikti

uhm, nu, nav nekādas starpības cik daudz vairāk vai mazāk kādreiz esi zinājis, jo tas kādā konkrētā situācijā, manuprāt, nespēlē nekādu lomu. turklāt, vienmēr jau būs kāds, kurš zina/zinājis vairāk vai mazāk utt, tāpēc šis jautājums no tāda aspekta devalvējas.
tas ir ok, ja kādam palīdz sevis salīdzināšana ar citiem, tomēr man tas šķiet mazliet mākslīgi, ja tiek patiešām tru izmantots attiecībās ar sevi pašu
domāju arī, ka atsaukšanās uz to, ka tas ir vispārpieņemts psiholoģisks mehānisms nav pārāk argumentatīva jebkurā gadījumā :)

ir gan argumentatīva atsauksme. kaudzēm zinātnieku ir pierādījuši, ka cilvēki to dara arī neapzināti, un ka tas viņiem palīdz tikt galā ar visu ko. tāpēc tas ir arguments, kas pamatotu mēģinājumu norādīt cilvēkam uz šī mehānisms pielietošanas iespējām, ja būtu noticis nopietns šāds mēģinājums. (un par to, kāds nolūks (nenopietns, if i need to spell it out for you) bija minētajai atziņai par daudziem dumjākajiem cilvēkiem es jau vienreiz izteicos)

un sevis salīdzināšana ar sevi, manuprāt, ir viena no produktīvākajām lietām, ko cilvēks var darīt, jūtoties par kaut ko slikti, jo tas pamatā ir savu sasniegumu review (ņemot vērā, ka cilvēks nepārtraukti attīstās un uzņem jaunu pieredzi => veic sasniegumus), un jebkurā konkrētā situācijā tā ir iespēja sev atgādināt, ka arī konkrētā situācija ir atrisināma, jo līdz šim ir jau izdevies atrisināt/saprast/uzzināt/insert anything to un šito. tā ir motivācija dabiskā un pieklājīgā veidā, tas ir kā vitamīni. vitamīni neizārstēs slimību, bet stiprinās imūnsistēmu, atvieglojot izveseļošanās/nesaslimšanas procesu, tāpēc nevar teikt, ka tie nespēlē nekādu lomu veselības uzturēšanā, tieši tāpat arī nevar teikt, ka pašsalīdzināšanās nevar spēlēt nekādu lomu nekādā konkrētā situācijā.

“The whole system that we live in drills into us that we’re powerless, that we’re weak, that our society is evil, that’s its fragmented. It's all a big fat lie. We are powerful, beautiful, extraordinary. There is no reason why we cannot understand who we truly are, where we are going. There is no reason why the average individual cannot be fully empowered. We are incredibly powerful beings.”

“I think I spent 30 years of my life, the first 30, trying to become something. I wanted to become good at things, I wanted to become good at tennis, I wanted to become good at school and grades, and everything I viewed in that perspective. I’m not OK the way I am, but if I got good at things. I realised I had the game wrong: the goal was to find out who I already was.”

“In our culture we’ve been trained for individual differences to stand out. So you look at each person and immediately you think brighter, dumber, older, younger, richer, poorer, and we make all these dimensional distinctions, put them into categories and treat them that way. And we get so we only see others as separate from ourselves and the ways in which they’re separate. And one of the dramatic characteristics of experience is being with another person and suddenly seeing the ways they are like you, not different from you. And experiencing the fact that that which is essence in you, and is essence in you, is indeed one. The understanding that there is no other. It is all one.”

manupraat tu, un visi paareejie cilveeki redz kaut ko taadu ko es vienkaarshi neredzu. kaut kaadu potenciaali ideaalistisku pasauli kur taadaam idejaam ir noziime
es vienkaarshi nesaprotu.

lol, man šķita gandrīz iederīgi šeit pateikt kaut ko tādu kā
no worries, it's prolly just because you're an s type and we're n, so you just view stuff differently, and you see other ideas and things in the same information/situations
tā nu mēs te visi varam viens otram pavērt visādas jaunas perspektīvas

but aren't S types supposed to be nice and easy not dumb and dreary!
tu esi lieliski pozitiivi noskanjota, kas man vienmeer liek pasmaidiit.

totally agree with the first two, tas ir tas, ko es visiem visu laiku cenšos parādīt, ka katrs pats ir savas dzīves, err, kalējs un ir kaut kas jādara, lai būtu laimīgs un panākumīgs, un ka vienmēr kaut ko var izdarīt. nav gan nekāda veida, kā atšķirt to, kas ir vēlme pārveidot, un kas - nonākt pie sevis (piemēram, ja es gribu mācīties kaut kādus martial arts, kā es varu zināt, vai es to gribu, jo es gribu par kaut ko kļūt, vai arī es to gribu, jo tas ir kaut kur dziļi manā nature, haha)
par to all is one, however, es liktu citus uzsvarus, jo es uzskatu, ka nozīme ir gan līdzībām, gan atšķirībām vienādā mērā. mums ir jāredz abas lietas un jāspēj tās novērtēt. bet par "put them into categories and treat them that way" šo mēs manuprāt jau esam runājuši, kā cilvēki konkrētai kategõrijai piesaista inherently nesaistītas lietas (tb how should you treat one depending on the category they "fit" into), kas man liekas ir milzumdaudzu problēmu sakne, visādu diskrimināciju un ne tikai, un es gribētu zināt, kā to var atrisināt.

anyhow, quite nice quotes, no kurienes?

tie ir bits an bobs, ko es laiku gaitā esmu aizņēmusies no infpu foruma personalitikafē.

vispār jūs mācāties/esat mācījušies kautkad par entity theorists versus incremental theorists? ka rietumu kultūrā ir izplatīts entity theorists, kas domā, ka tas cik viņš ir lielisks nosaka inherent īpašības, līdz ar to, ja esi dumjš, tātad esi dumjš un neko daudz tur nevar padarīt, toties austrumu kultūrās raksturīgs uzskats ka panākumi nāk ar pūlēm un ja esi dumjš, tad visticamak pietiekami necenties? mēs tagad sociālajā par to mācāmies un es sapratu, ka
damn, visu manu dzīvi lielākie pašpārmetumi un bēdas ir bijušas dēļ tā entity view, ka tākā, ja es kaut ko nevaru, kaut kas nesanāk, značit esmu stulba un nav vērts censties. un tik daudz veselīgāk būtu uz to skatīties tā ka varbūt tagad nesanāk, bet ar piemērotu effort un persistance lietas var dabūt gatavas.

ir pētījumi kā bērniem entity/incremental feedbacks no vecākiem rada konkrētus learning models, ja bērnus pēc labi paveikta darbiņa slavina kā 'well done, laikam esi ļoti gudrs', tad viņi pēc tam saskaroties ar grūtākiem uzdevumiem sevi šausta un nevēlas tādus risināt, jo tas apdraud viņu selfview, whereas, ja viņus slavina kā 'well done, tu ļoti pacenties', tad saskaroties ar grūtākiem uzdevumiem viņi pieliek pūles un pēc tam, kaut vai ja felo, ja viņiem jautā, kādu uzdevumu viņi vēlas risināt tālāk, to ar kuru viņi labi tika galā vai arī kādu no grūtajiem, viņi izvēlas grūtakos, lai turpinātu pierādīt, ka var pacensties un būt kruti continuously un ka tas nav kas tāds, kas vai nu ir vai nav.. dang.

nu, tas it kā iederas pie tā, kad mēs mācījāmies par patību rietumos un austrumos, kā rietumos visi ir pārliecināti par ķermeņa un prāta dihotōmiju, cilvēka neatkarību, individualitāti un atrautību no apkārtējās vides, un visādām īpašībām kā tam vienam konkrētajam cilvēkam piederīgajiem atribūtiem etc un kā patiesībā tas nav nemaz visur tā pašsaprotami un ar šitādu pamatpremisu visuko austrumos vnk nevar izpētīt nemaz, jo patību konstruē ar citādiem jēdzieniem un tā, bet, protams, par šitādiem teōristiem kā tādiem mēs nemācāmies, jo tā ir visai ļoti psiholōģija, un tad tas būtu atsevišķi, nevis pie modernajām antropolōģijas teōrijām - hahah, mums drīzāk iemāca to, kā atrast to, no kā rodas šitādas dažādas pieejas, oh! mums totāli vajadzēs taisīt multidisciplinārus projektus nākotnē, un ja kr būs filmucilvēks, tad mēs varēsim par pētījumu uztaisīt arī filmu un tell everyone everything

!tas buutu lieliski, i'm in

šis ir viens piemērs
http://www.youtube.com/watch?v=TTXrV0_3UjY

haha. i know that i feel much better when i do difficult things, because when i do easy stuff i feel like i might be dagrading. nav nekāda atskaites punkta, nekā, kur es varu novērtēt savu izaugsmi, jo nav bijis nekādas izaugsmes, viss ir vienkārši izdarīts bez pūlēm, i hate that.
probably gan tāpēc, ka tad, kad es biju maza, mani parasti vispār ne par ko tādu akadēmisku neslavēja, taking for granted that i should do well at school, un uzmanību pievērsa tikai tad, kad bija kaut kāds failure, kas no vienas puses lika man justies dusmīgai, ka mani nenovērtē, bet no otras puses droši vien es tad tāpēc tagad sasaistu kaut ko potenciāli feilojamu ar potenciālu interesi par mani, hāā.