Septembrī būs Turcija. Līdz šim vaibīgumā nekas nav pārspējis Tanžiru. Lai arī ir pabūts vairākās paradīzes pludmalēs, smaržojošām pēc kafīra lapām, žilbinošām ar pārpasaulīgu zilumu, sēdēts uz daudzām zvīļojošām promenādēm, nekas nav pārspējis to savādo, dziļo sajūtu, kāda mani pārņēma Tanžirā. Varbūt tāpēc ka Tanžira bija tāds ideāls augsts akmens bluķis iemests okeānā pasaules stūrī, uz kura tupot, uz kāda no jumtiem, nav absolūti nekā darāma, kā tikai strēbt pārsaldinātu piparmētru tēju un pīpēt Marlboros. Tas bija labi. Ik pa laikam Allāham sāpīgi maigi un uzstājīgi ievaimanājot ausī.

Un tagad man šķiet, ka Turcija varētu būt kas līdzīgs. Tagad klausīšos daudz turku psihedēlisko folk mūziku, un trennēšos dzert kafiju un ēst halvu. Pašlaik es plānoju pāris dienas pavazāties pa Stambulu, tad aizlidināties un Kapadokiu vai/un Pamukkali, iespējams apskatīt Ephesus, un beigt ar zvilnēšanu Tauriņu pludmalē. Vēl es nopirkšu visraibāko un krāsaināko lakatiņu kāds ir iespējams, un dzeršu ļoti daudz turku kafijas, un vai es pieminēju vēl to, ka es dzeršu ļoti daudz turku kafijas, kas būs pārdabiski aromātiska. Es esmu ļoti saviļiņota pašlaik.

Vēl pirms pāris dienām es biju ļoti priecīga, ka man uz meilu atnāca notification, ka Jozefs van Wissems atkal būs Londonā pirms Ziemassvētkiem. Tas būs mans nākamais randiņš, my heart will make love to his without him knowing.