ko nozīmē 'nozīmēt'? kas ir tā grandiozā nozīme, ko gribi piešķirt mazajām domām? tas ir tā, ka tu gribi, lai rīta agruma doma par pasaules skaistumu uzreiz iemanto kaut kādu mūžīgu, fiksētu validitāti? redzi, te ir nobīde starp to, ka mēs dzīvojam laikā, mums ir laiciska apziņa, bet mēs uzstājam uz begalīgo. jo laiks prasa pārmaiņas, bet bezgalībā nav pārmaiņu. arī mūsu domas ir laiciskas, pat ja tās ir tuvākais bezgalības nemainīgumam un mūžīgajai validitātei. taču laiciskums automātiski neapzīmē nevērtīgumu. "nozīme", kāre pēc nozīmes vispār iegūst savu vērtību un nepieciešamības spēku tikai laiciskā eksistencē.

laiks domām piešķir nozīmi.

piemēram, mēs apņemamies kaut ko darīt, mēs apņemamies, izvēlamies domāt labu par cilvēkiem. un šī doma iegūst savu vērtību tieši laiciskā eksistencē, kurā visi spēki uzrpasās uz pārmaiņām. un tieši turēšanās pie šīs domas, uzstājībā uz šo domu ir tuvākais bezgalības uzvarai pār laiciskuma viestajām pārmaiņām, jo eksistence šo tavu domu visu laiku gribēs pārbaudīt, proti, vai tu ļaujies laika vējiem, vai tomēr izturi bezgalības stāju. "rūpes" vispār iegūst nozīmi un kļūst vajadzīgas tieši laiciskumā. un kas gan var būt nozīmīgāks par rūpēm ('raizes' gan ir temporally determined stuff)

es nezinu kas ir taa noziime ko gribu pieshkjirt. taapeec jau prasu. es gribu lai domas buutu potentaakas, vai arii driizaak, ja taas kaut kaadaa slaanii ir potentas, tad lai tas buutu sajuutamaaks. varbuut lai domas vairaak atklaaj bezgaliibu. vinjas jau kaut kaadaa meeraa atklaaj, bet lai potentaak, sajuutamaak atklaaj.

man patiik laiciskums, un 'noziimes' mainiigums un nenoteiktums, taa ir sveetiiba. bet man vajag lai izzuud taa robezha starp bezgaliigo un laicisko. es zinu ka tas ir far fetched. es nesaprotu, kaa tie var liizpastaaveet. es it kaa apzinos, ka tie ir likumsakariigi sasaistiiti un viens no otra izaug. bet tie ir tik dazhaadi un robezha ir tik plasha.

tu ljoti pareizi saki, par to ka 'noziime' koreleejas ar laiku. varbuut es sheit kontempleeju savu individuaalo nespeeju izsekot dazhaadiem domu kamoliishiem, kur vinji aizripinaas, kaadas 'noziimes' savaac pa celjam, cik grandiozi tie kljuust, kaadus momentums sasniedz, ko ar savu uzkraato speeku apgaazh, izmaina.

bezmazvai kaa cilveeka darbs ir sava ierobezhotajaa spacetime punkta shkjirot domas, un tad taas palaist pasaulee, bet pats cilveeks, mazinjsh seezh un nezina, kas ar taam peec tam notiek, viss kas ir cilveekam ir tikai tukshas rokas un mazs briitinjsh.

galu galaa man vienkaarshi vajag redzeet vairaak, vajag vairaak gaismas un apzinjas.

nozīme kā sajūtamība? atklāt bezgalību sajūtās caur atsevišķām domām? pirmajā brīdī instinktīvi gribas iebilst, jo izklausās jau, ka nozīmi gaida kā kaut kādu afektu, lai ir daudz, sajūtami un plaši, un gribas teikt, ka bezgalība noteikti nav sajūtās un afektos. bet te uzreiz dabiskā iebilde - kur tad bezgalībai jābūt? prāta idejās utml? nē, taisnība vien ir, bezgalību pavisam noteikti var sajust un redzēt, līdz tai nevar aizdomāties, uz bezgalīgo var norādīt, bezgalīgais parādās un atklājas aiz lietām, tā ir. tomēr vienlaikus šķiet, ka līdz bezgalībai nevar aizjusties, aizjutekļoties. smalka padarīšana. tieši tāpēc, man liekas, ir svarīgi mazināt izkliedētību, un kā jau daudzreiz esmu teicis, mēģināt domāt vienu domu. izjust, izbaudīt tās vienas domas telpiskumu, malas, ainavu, kā arī ilgstamību, jo šī doma notiek kā mīšanās starp peldēšanu virs pasaules un izstiepšanos pasaules laikā, vietās, telpā. tāpēc, ja man vajag vizualizēt domu, es redzu kaut ko starp diviem tēliem - ūdenis, šķidrums, upe, avots, jūra + apvārsnis pie jūras, plaša ainava, liels, nopļauts lauks, stepe ar gludu zāli.

tur tā lieta, ka cilvēks nedzīvo vienkārši laikā. viņš rīkojas, viņš domā, viņa domas uzplaiksnī, kļūst aktuālas. taču aktualitāte, jeb īstenotība tieši ir nepieciešamības un iespējamības sintēze. necessity (finitude) + possibility (infinity) = becoming/actuality/existence. arī domas ir tapšanā, tieši tāpēc tā 'izstiepšanās', horizonta attālināšanās/tuvošanās sajūta, jeb kustība.