15 February 2016 @ 12:07 am
well i drink all night but the next one still feels blue  
vai viena maza cilveeka domas vai atzinjas, lai cik taas buutu raw and immediate and on point vispaar jebakd kaut ko var noziimeet? tu muuzhiigi esi gan visa pasaule gan mazs cilveeks, un tev muuzhiigi jaaizveelas tikai viena no shiim divaam perspektiivaam, un ne ar vienu tu nevari absoluuti uzvareet. jo pasaule redz visu un par visu tai ir vienalga, un mazs cilveeks redz vismazaako daljinju tik dzilji un saapiigi bet muuzhiigi izoleeti bez citu nojausmas. un tas viss shkjiet pareizi un likumsakariigi, bet ir tik liels neapmierinaajums. man vajag kaut ko grandiozu, lai sho visu attaisnotu. bet viss, pilniigi viss ir tikai venaadas lappaspuses, ko kaads automaatiski paarshkjir.
 
 
simfonija: janis joplin - what good can drinkin' do
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on February 15th, 2016 - 03:52 pm
es nezinu kas ir taa noziime ko gribu pieshkjirt. taapeec jau prasu. es gribu lai domas buutu potentaakas, vai arii driizaak, ja taas kaut kaadaa slaanii ir potentas, tad lai tas buutu sajuutamaaks. varbuut lai domas vairaak atklaaj bezgaliibu. vinjas jau kaut kaadaa meeraa atklaaj, bet lai potentaak, sajuutamaak atklaaj.

man patiik laiciskums, un 'noziimes' mainiigums un nenoteiktums, taa ir sveetiiba. bet man vajag lai izzuud taa robezha starp bezgaliigo un laicisko. es zinu ka tas ir far fetched. es nesaprotu, kaa tie var liizpastaaveet. es it kaa apzinos, ka tie ir likumsakariigi sasaistiiti un viens no otra izaug. bet tie ir tik dazhaadi un robezha ir tik plasha.

tu ljoti pareizi saki, par to ka 'noziime' koreleejas ar laiku. varbuut es sheit kontempleeju savu individuaalo nespeeju izsekot dazhaadiem domu kamoliishiem, kur vinji aizripinaas, kaadas 'noziimes' savaac pa celjam, cik grandiozi tie kljuust, kaadus momentums sasniedz, ko ar savu uzkraato speeku apgaazh, izmaina.

bezmazvai kaa cilveeka darbs ir sava ierobezhotajaa spacetime punkta shkjirot domas, un tad taas palaist pasaulee, bet pats cilveeks, mazinjsh seezh un nezina, kas ar taam peec tam notiek, viss kas ir cilveekam ir tikai tukshas rokas un mazs briitinjsh.

galu galaa man vienkaarshi vajag redzeet vairaak, vajag vairaak gaismas un apzinjas.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]narrenschiff on February 15th, 2016 - 05:20 pm
nozīme kā sajūtamība? atklāt bezgalību sajūtās caur atsevišķām domām? pirmajā brīdī instinktīvi gribas iebilst, jo izklausās jau, ka nozīmi gaida kā kaut kādu afektu, lai ir daudz, sajūtami un plaši, un gribas teikt, ka bezgalība noteikti nav sajūtās un afektos. bet te uzreiz dabiskā iebilde - kur tad bezgalībai jābūt? prāta idejās utml? nē, taisnība vien ir, bezgalību pavisam noteikti var sajust un redzēt, līdz tai nevar aizdomāties, uz bezgalīgo var norādīt, bezgalīgais parādās un atklājas aiz lietām, tā ir. tomēr vienlaikus šķiet, ka līdz bezgalībai nevar aizjusties, aizjutekļoties. smalka padarīšana. tieši tāpēc, man liekas, ir svarīgi mazināt izkliedētību, un kā jau daudzreiz esmu teicis, mēģināt domāt vienu domu. izjust, izbaudīt tās vienas domas telpiskumu, malas, ainavu, kā arī ilgstamību, jo šī doma notiek kā mīšanās starp peldēšanu virs pasaules un izstiepšanos pasaules laikā, vietās, telpā. tāpēc, ja man vajag vizualizēt domu, es redzu kaut ko starp diviem tēliem - ūdenis, šķidrums, upe, avots, jūra + apvārsnis pie jūras, plaša ainava, liels, nopļauts lauks, stepe ar gludu zāli.

tur tā lieta, ka cilvēks nedzīvo vienkārši laikā. viņš rīkojas, viņš domā, viņa domas uzplaiksnī, kļūst aktuālas. taču aktualitāte, jeb īstenotība tieši ir nepieciešamības un iespējamības sintēze. necessity (finitude) + possibility (infinity) = becoming/actuality/existence. arī domas ir tapšanā, tieši tāpēc tā 'izstiepšanās', horizonta attālināšanās/tuvošanās sajūta, jeb kustība.
(Reply) (Parent) (Link)