nozīme kā sajūtamība? atklāt bezgalību sajūtās caur atsevišķām domām? pirmajā brīdī instinktīvi gribas iebilst, jo izklausās jau, ka nozīmi gaida kā kaut kādu afektu, lai ir daudz, sajūtami un plaši, un gribas teikt, ka bezgalība noteikti nav sajūtās un afektos. bet te uzreiz dabiskā iebilde - kur tad bezgalībai jābūt? prāta idejās utml? nē, taisnība vien ir, bezgalību pavisam noteikti var sajust un redzēt, līdz tai nevar aizdomāties, uz bezgalīgo var norādīt, bezgalīgais parādās un atklājas aiz lietām, tā ir. tomēr vienlaikus šķiet, ka līdz bezgalībai nevar aizjusties, aizjutekļoties. smalka padarīšana. tieši tāpēc, man liekas, ir svarīgi mazināt izkliedētību, un kā jau daudzreiz esmu teicis, mēģināt domāt vienu domu. izjust, izbaudīt tās vienas domas telpiskumu, malas, ainavu, kā arī ilgstamību, jo šī doma notiek kā mīšanās starp peldēšanu virs pasaules un izstiepšanos pasaules laikā, vietās, telpā. tāpēc, ja man vajag vizualizēt domu, es redzu kaut ko starp diviem tēliem - ūdenis, šķidrums, upe, avots, jūra + apvārsnis pie jūras, plaša ainava, liels, nopļauts lauks, stepe ar gludu zāli.

tur tā lieta, ka cilvēks nedzīvo vienkārši laikā. viņš rīkojas, viņš domā, viņa domas uzplaiksnī, kļūst aktuālas. taču aktualitāte, jeb īstenotība tieši ir nepieciešamības un iespējamības sintēze. necessity (finitude) + possibility (infinity) = becoming/actuality/existence. arī domas ir tapšanā, tieši tāpēc tā 'izstiepšanās', horizonta attālināšanās/tuvošanās sajūta, jeb kustība.