jaa bet abos gadiijumos es neesmu paarliecinaata par nostaaju viability un eetiskumu. ja tu pret visu iestaajies, tad tas shkjiet muljkjiigi un paranoiski un bezjeedziigi. ja tu esi vienkaarshi gaismas suutnis celjinieks, tad tas shkjiet mazliet vienaldziigi, as in lai pasaulee notiek kas notikdamas mana gaisma ir readily pieejama take it or leave it. bet jebkaads vidusceljsh shkjiet kaa meegjinaat uzmineet vienu no miljarda, miljards situaaciju un perspektiivu jaaintegree. vai vispaar driikst pienjemt kaut kaadu vienu cilveeka perspektiivu? jo tas neizbeegami noziimee nepienjemt biljoniem citu. un vai ir iespeejams nepienjemt perspektiivu, esot cilveekam? un ko tieshi noziimee dziivot saskanjaa ar gaismu? tas shkjiet viegli un dabiski, bet kad tu tiec konfronteets ar konkreetaam situaacijaam tu tikai rausties neiznjaa un bailees un visa gaisma izkuup.
and all the while, visi shie musings shkjiet tik remote no realitaates, ka paliek mazliet nelabi.

ar "savas perspektīvas" pieņemšanu un nešanu jābūt uzmanīgam, paša pieredze ir derīga un nepieciešama, tas arī veido "paša skatījumu" uz lietām, taču es šo "paša" uztveru tikai pragmatiski un propedeitiski, varbūt instrumentāli - "paša perspektīvai" nav jābūt pašmērķim, jo tas visu pasauli padara par "manu priekšstatu par pasauli", pasaules ainu - paša perspektīva kā līdzeklis un vessel ir svarīgi tik tālu, cik tā cilvēku pašu līdz viņa eksistences dziļumiem pozicionē un novieto uz vienas ass ar patiesību. tas nedrīkst būt mans priekšstats, mana perspektīva par patiesību, tas nevajadzīgi sašķeļ pasaules. tiklīdz perspektīvu sajauc ar pasauli, tā nav iespējas komunikācijai, cilvēki spēj sarunāties tikai tāpēc, ka viņu perspektīvas levitē un kursē ap vienu un to pašu patiesību. ja cilvēki vairs nespēj sarunāties, tas parāda, ka priekšstats ir kļuvis svarīgāks par patiesību.

varbūt es ceļoju citādāk, nezinu, taču, kad es domāju "ceļinieks", es nedomāju "balto cilvēku-kolonizatoru", kurš ceļo caur džungļu mežoņu zemēm, kam gar to visu nospļauties un viņš tikai veido kaut kādus antropoloģiskus savārstījumus, kur stāsta par mežoņu eksotisko dzīvi. nē, ceļinieks svešā zemē ir pazemīgs, un, ilgstoši ceļojot pa kādu zemi, you kinda start getting fond of it, tevi interesē šīs vietas likteņi, un no pozitīviem engagement nesanāk izvairīties. ja es ceļoju, es gribu uztvert vidi, pa kuru ceļoju, es to gribu saprast, taču sapratne iegūst dziļumu caur mijiedarbību, praxis un engagement. tieši tāpēc man rūp pasaule un es negribu, lai ļaudis savā neprātā bezjēdzīgi saplosa viens otru un noslīkst asinīs un aizmirstībā, ceļinieks vienmēr saka - "pagaidi, there's more than meets the eye", un tad viņš meklē vēl visādas telpas, rakursus un informāciju, standarta resnais rietumu tūrists brauc ar savu tūrbusu, izkāpj ārā, pafočē, paskatās vai viss atbilst ceļveža aprakstam vai viņa stereotipiem, un tad kāpj atpakaļ busā, lai viesnīcā sēdētu pie baseina un dzertu kaut kādu suslu. also, viņam no ceļojuma paliek tikai (standartizētas) bildes ar sevi un suvenīrs, kurš plauktā krāj putekļus.

jaa, bet kaa tu kjuusti par shaadu celjinieku ar atveertu un ieintereseetu pespektiivu? kas ir tas elements, ka bezmazvai alkjiimiski egoistisku cilveeku paarveersh pazemiigaa celjiniekaa? protams, tas nevar buut galameerkjis, jo to mees neviens nezinaam. bet kas tad tas ir?

nu, pirmais droši vien būtu atzīšanās - pamanīt, ka ar savu tūrbusu un suvenīriem vispār neko neesi redzējis un nekur neesi bijis. cilvēkus satriec tukšums un izmests laiks - viņš tik daudz it kā braukājis, izgrūdis tik daudz naudas, un kāds tukšais atlikums? - nekas, generic bildes, čeki no restorāniem un nekāda viedokļa un priekšstata par vietu, kurā esi bijis, nekādas realitātes, esamības toposi nav palikuši biezāki, gluži pretēji, visam pāri klājas migla. kad atzīst šo, paveras divas iespējas - vai nu vēlies ceļot savādāk, vai atmet ar roku, neceļo vispār, lai pēc kāda laika atkal slīdētu pa reni caur generic landscape, generic impressions. pēc atzīšanās vienmēr ir divi ceļi - vai nu turpināt veco dziesmu, vismaz atzīstot (godīgi pret sevi), ka neesi spējīgs ceļot citādāk, vai tomēr mēģināt ko citu, labāk.

sirds satriektība ir tā alķīmija, tā izbrīvē telpu, ir tas bezpamats, no kura ir iespējams uz aklo lēkt tumsā pretim kaut kam labākam, protams, paveras risks ieslīgst minstināšanās tirādēs pirms bezdibeņa malas. katra došanās ceļojumā ir šāda atrašanās pie bezdibeņa malas. šaubu un neskaidrības bezdibenis (no cilvēka skatpunkta) ir pirms katras ētikas

bet ja nu sirds ir tik elastiiga, ka to nav iespeejams satriekt?

agrāk vai vēlāk tas notiek. bet ja nē, tad tā vairs nav sirds, nedz ir elastīga, tā ir akmens. akmens sirdij ir pāris iespējas - vai nu kaut kas piepešs to izmet no laivas, tā, ka neatliek laika un spēju elastīgai konceptualizācijai un pieradināšanas reakcijai, vēl ir iespēja vismaz atzīt sev, nemānot sevi un citus, ka esi akmens sirds, no kuras neko vairāk nevar gaidīt, un tad vismaz kaut cik godīgi iznest šo stāju dzīves garumā, tad pēdējā iespēja ir saprast, ka bezgalīgi elastīgā akmens sirds pati par sevi jau ir tas satriektības stāvoklis, tā jau ir satriekta, tā nebeidz būt satriekta, līdz ar to šķietami nebeidzamā caurslīdes un adaptīvās apātijas inerce

tas neizklausaas iipashi hopeful. so some people cannot be salvaged afterall.

iespēja paliek tik ilgi, kamēr dzīvo. daudz nosaka apzināšanās, piemēram, brīdis, kad līdz mielēm apzinies, ka bezgalīgā refleksija pati par sevi jau ir tā satriektība, un tad tu meklē punktu when it started, what happened. bet ja neuzticās apziņai, ja neuzticās vispār nekam, un ja ticamāka rādas tieši tā asimilācijas tendence, tad jā, tad ir grūti.

lai gan viens no skarbākajiem kristietības novirzieniem pārstāv striktu predestināciju, ir tie, kuri jau pirms pasaules sākuma izredzēti uz glābšanu, un tad ir tie, pārsvarā vairākums, kuri no paša sākuma nolemti iznīcībai elles liesmās. kad pēdējie nomirst vismaz baznīcas paspārnē, tad bērēs viņus apglabā nomaļāk no citiem un mācītājs uz zeme laisto saka "thus you have been condemned to hell", kas, manuprāt, ir totāli šausmīgi un drīzāk liecina par dieva failure (drīzāk viņu koncepcijas), nevis taisnības ķēniņa uzvaru.

no rīta vilcienā gan lasīju, ka "God's rigorousness is leniency in the loving and the humble, but in the hard-hearted his leniency ir rigorousness". un tā ir, lēnprātība un pretīmnākšana nocietinātajām sirdīm ir rigors un skarbums, proti, nevis pašiem to darīt, bet gan to saņemt ir grūti. taču rigors arī paver divas iespējas - vai nu saprast, ka rigors īstenībā ir tā mīlestības un pretīmnākšanas grūti panesamā, bet izejamā skola, ka tas īstenībā nav pat rigors, bet labvēlība, kura tikai cietās sirds sagrozītajai redzei parādās kā rigors, vai pretējā pusē tomēr sirds ieciklējas uz rigoru (tātad tikai uz to, kas tā izskatās, parādās, nevis uz the real thing), pasludina, ka "šī ir īstā un vienīgā dzīves skola", un visu laiku paliek uz otru gadu kā tāds klases pašpasludinātais badass un tru rebelis. tas ir kā iznākt no gadiem ilgas sēdēšanas cietumā un visiem stāstīt, ka jūs neko nejēdzat no īstās, skarbās dzīves, ka es aiz restēm visu esmu redzējis un jūs te visi esat fake mīkstpēdiņi.