nu, pirmais droši vien būtu atzīšanās - pamanīt, ka ar savu tūrbusu un suvenīriem vispār neko neesi redzējis un nekur neesi bijis. cilvēkus satriec tukšums un izmests laiks - viņš tik daudz it kā braukājis, izgrūdis tik daudz naudas, un kāds tukšais atlikums? - nekas, generic bildes, čeki no restorāniem un nekāda viedokļa un priekšstata par vietu, kurā esi bijis, nekādas realitātes, esamības toposi nav palikuši biezāki, gluži pretēji, visam pāri klājas migla. kad atzīst šo, paveras divas iespējas - vai nu vēlies ceļot savādāk, vai atmet ar roku, neceļo vispār, lai pēc kāda laika atkal slīdētu pa reni caur generic landscape, generic impressions. pēc atzīšanās vienmēr ir divi ceļi - vai nu turpināt veco dziesmu, vismaz atzīstot (godīgi pret sevi), ka neesi spējīgs ceļot citādāk, vai tomēr mēģināt ko citu, labāk.

sirds satriektība ir tā alķīmija, tā izbrīvē telpu, ir tas bezpamats, no kura ir iespējams uz aklo lēkt tumsā pretim kaut kam labākam, protams, paveras risks ieslīgst minstināšanās tirādēs pirms bezdibeņa malas. katra došanās ceļojumā ir šāda atrašanās pie bezdibeņa malas. šaubu un neskaidrības bezdibenis (no cilvēka skatpunkta) ir pirms katras ētikas

bet ja nu sirds ir tik elastiiga, ka to nav iespeejams satriekt?

agrāk vai vēlāk tas notiek. bet ja nē, tad tā vairs nav sirds, nedz ir elastīga, tā ir akmens. akmens sirdij ir pāris iespējas - vai nu kaut kas piepešs to izmet no laivas, tā, ka neatliek laika un spēju elastīgai konceptualizācijai un pieradināšanas reakcijai, vēl ir iespēja vismaz atzīt sev, nemānot sevi un citus, ka esi akmens sirds, no kuras neko vairāk nevar gaidīt, un tad vismaz kaut cik godīgi iznest šo stāju dzīves garumā, tad pēdējā iespēja ir saprast, ka bezgalīgi elastīgā akmens sirds pati par sevi jau ir tas satriektības stāvoklis, tā jau ir satriekta, tā nebeidz būt satriekta, līdz ar to šķietami nebeidzamā caurslīdes un adaptīvās apātijas inerce

tas neizklausaas iipashi hopeful. so some people cannot be salvaged afterall.

iespēja paliek tik ilgi, kamēr dzīvo. daudz nosaka apzināšanās, piemēram, brīdis, kad līdz mielēm apzinies, ka bezgalīgā refleksija pati par sevi jau ir tā satriektība, un tad tu meklē punktu when it started, what happened. bet ja neuzticās apziņai, ja neuzticās vispār nekam, un ja ticamāka rādas tieši tā asimilācijas tendence, tad jā, tad ir grūti.

lai gan viens no skarbākajiem kristietības novirzieniem pārstāv striktu predestināciju, ir tie, kuri jau pirms pasaules sākuma izredzēti uz glābšanu, un tad ir tie, pārsvarā vairākums, kuri no paša sākuma nolemti iznīcībai elles liesmās. kad pēdējie nomirst vismaz baznīcas paspārnē, tad bērēs viņus apglabā nomaļāk no citiem un mācītājs uz zeme laisto saka "thus you have been condemned to hell", kas, manuprāt, ir totāli šausmīgi un drīzāk liecina par dieva failure (drīzāk viņu koncepcijas), nevis taisnības ķēniņa uzvaru.

no rīta vilcienā gan lasīju, ka "God's rigorousness is leniency in the loving and the humble, but in the hard-hearted his leniency ir rigorousness". un tā ir, lēnprātība un pretīmnākšana nocietinātajām sirdīm ir rigors un skarbums, proti, nevis pašiem to darīt, bet gan to saņemt ir grūti. taču rigors arī paver divas iespējas - vai nu saprast, ka rigors īstenībā ir tā mīlestības un pretīmnākšanas grūti panesamā, bet izejamā skola, ka tas īstenībā nav pat rigors, bet labvēlība, kura tikai cietās sirds sagrozītajai redzei parādās kā rigors, vai pretējā pusē tomēr sirds ieciklējas uz rigoru (tātad tikai uz to, kas tā izskatās, parādās, nevis uz the real thing), pasludina, ka "šī ir īstā un vienīgā dzīves skola", un visu laiku paliek uz otru gadu kā tāds klases pašpasludinātais badass un tru rebelis. tas ir kā iznākt no gadiem ilgas sēdēšanas cietumā un visiem stāstīt, ka jūs neko nejēdzat no īstās, skarbās dzīves, ka es aiz restēm visu esmu redzējis un jūs te visi esat fake mīkstpēdiņi.