nu, pirmais droši vien būtu atzīšanās - pamanīt, ka ar savu tūrbusu un suvenīriem vispār neko neesi redzējis un nekur neesi bijis. cilvēkus satriec tukšums un izmests laiks - viņš tik daudz it kā braukājis, izgrūdis tik daudz naudas, un kāds tukšais atlikums? - nekas, generic bildes, čeki no restorāniem un nekāda viedokļa un priekšstata par vietu, kurā esi bijis, nekādas realitātes, esamības toposi nav palikuši biezāki, gluži pretēji, visam pāri klājas migla. kad atzīst šo, paveras divas iespējas - vai nu vēlies ceļot savādāk, vai atmet ar roku, neceļo vispār, lai pēc kāda laika atkal slīdētu pa reni caur generic landscape, generic impressions. pēc atzīšanās vienmēr ir divi ceļi - vai nu turpināt veco dziesmu, vismaz atzīstot (godīgi pret sevi), ka neesi spējīgs ceļot citādāk, vai tomēr mēģināt ko citu, labāk.

sirds satriektība ir tā alķīmija, tā izbrīvē telpu, ir tas bezpamats, no kura ir iespējams uz aklo lēkt tumsā pretim kaut kam labākam, protams, paveras risks ieslīgst minstināšanās tirādēs pirms bezdibeņa malas. katra došanās ceļojumā ir šāda atrašanās pie bezdibeņa malas. šaubu un neskaidrības bezdibenis (no cilvēka skatpunkta) ir pirms katras ētikas