tieshi taa ir, nevar njemt veeraa mainiigo. taapeec praatam nepieklaatos jebkad apgalvot ka lietaam ir konsekvents skaidrojums, ka iemesli ir zinaami, ka naaoktne ir paredzama. yet, praats to dara visu laiku, staasta pekstinjus, meegjina paarliecinaat, attaisnoties 'ja shis ir shaadi tad taapeec ka kaut kas cits ir taadi'
es neredzu citu iespeeju kaa dziivot kluseejot, vienmeer tikai paturot domu, ka es neko nezinu un nav mana vieta spriest, izteeloties, spekuleet, cereet, vilties - neko no taa, kas rodas no praata kapenju staastinjiem

ka prāts esot pārpratums, šis ir noturīgs motīvs modernās apziņas vēsturē. taču, ja man būtu jāmeklē kāds attaisnojums prātam, es nevarētu argumentēt, ka prātam ir kāds sakars ar transcendenci, jo es tam absolūti nepiekrītu. es domāju, prāts ir šeit, lai mēs noturētos pasaulē, jo, kā jau teicu, totālais laiks vispār neļautu noformēties pasaulei. piemēram, varētu teikt, ka jebkurš princips ir pasauliska, nevis laiciska lieta. prāts pasaules vārdā, cīnoties pret laiku, kaldina principu, un te viedokļi dalās, vai nu princips ir ilūzija, lai noturētos, vai nu šis princips really does take a stand. jo, iemestam jūrā, tev neder fake vai iluzora glābšanas veste, pludiņš, kas vismaz notur virs ūdens. yet cilvēki šādi turas, nevis krīt totālā laiciskumā.
starp citu, man ir aizdomas, ka Nīče kļuva par upuri tieši pasauliskajam, nevis laiciskajam.

es neshaubos, ka praats ljauj notureeties, bet kameer citam taa ir notureeshanaas, otram taa varbuut ir ieslogojosha fiksaacija.

un tieshi shis mani dara traku - kaa atshkjirt notureeshanos no aplamas fiksaacijas? kostruktiivo no destruktiivaa? kaa var zinaat vai tas kas shkjiet konstruktiivs nav destruktiivs, vai tas kas shkjiet destruktiivs iisteniibaa ir konstruktiivs? kuri un kur ir tie lenjkji un distances un perspektiivas no kaa jaaskataas, lai redzeetu patiesiibu? es nedomaaju ka tas ir iespeejams? vai var uzticeeties jebkam? vai arii var tikai dziivot no mirklja uz mirkli no emocijas uz emociju no idejas uz ideju, nevienam no tiem nepieshkjirot 'principa' statusu. vai tas vispaar ir dabiski? kas ir un nav dabiski un vai tam ir noziime?

skaidrs, šī tev pēdējos mēnešus noturīga tēma.
ka prāts mēdz (iespējams, lielāko tiesu) izspēlē trikus un fikcijas, par šo domāšanas vēsture arī jau sen ir lauzusi šķēpus. ka ir viltus domājumi un patiesi domājumi, ka ir iluzori principi un patiesi principi, tavs jautājums arī ir bijis filozofijas jautājums - kā atšķirt dabisko no nedabiskā, īsto no neīstā. ironiski, ka viens no avotiem - Sokrats - šķiet, gandrīz ne brīdi nesniedz konkrētu atbildi, kādi principi un domājumi ir īsti, viņš pārsvarā vienkārši ir atspēkojis un dekonstruējis citu viltus konstrukcijas, veicis, tā teikt, prāta šķīstīšanu no piemaisījumiem. vai rezultāts ir tukša telpa, galējs laiciskums? nē, Sokrats mierīgi dzīvo savu dzīvi, dara, kā teiktu stoiķi, "savu lietu", līdz fikciju cilvēki viņu notiesāja uz nāvi. un pat šajā brīdī viņš nevis ļāvās laiciskumam un tukšumam, bet gan bija mierīgs, un pēdējā brīdī paspēja pafilozofēt ar draugiem par to, kas gaidāms plīvura otrā pusē. visādi viedokļu piekritēji še uzstāj, ka Sokrats izklāstījis kaut kādu pēcnāves teoriju, taču tā nav taisnība, vērīgi lasot, var redzēt, ka arī tas viņam ir tikai versija un pieļāvums - abus nomiršanas scenārijus viņš apskata kā pozitīvas eksistenciālas iespējamības, viņam pretī nebija tikai tukšums un laiciskums, nedz sagaidīja maigas pasakas un ilūzijas.

tu meklē konkrētas īstenības pazīmes un atbildes. Hēraklīts par Delfu orākulu izsakās "The Lord whose oracle is at Delphi neither reveals nor conceals, but gives a sign/The God whose oracle is at Delphi neither speaks plainly nor conceals, but indicates by signs". kā tev ir, kad tu izvētī un apsver sevi, kad attīri visādas fikcijas un ilūzijas no sava prāta - vai pāri paliek kaut kas tāds, kaut vai viegli nojaušams, par ko tu varētu teikt: "jā, šī ir mana lieta"?

man visas shkjiet manas lietas, ja reiz es ar vinjaam dziivee saskaros, gribas vai negribas. bet arii neviena no vinjaam neshkjiet iisti mana, jo neviena lieta nav noturiiga. noturaas tikai veerotaajs. bet taads veerotaajs man nepatiik, vinjsh ir tukshs un meems un vinjam neko nevajag, vinjsh bezmazvai ir vienkaarshi kaud kaada mashiina vai komjuuters, kas aukstasiniigi apstraadaa datus. taapeec es nesaprotu, kas ir tas ko vinjam vajag kaa deelj man ir jaadziivo pasaulee un jaasaskaras ar lietaam. it just does not make any rational sense. oh well.

veel arii tu vienmeer staasti ko visaadi folozofi un domaataaji ir teikushi, bet mani interesee, ko cilveeki pashi par sho visu domaa, un kaapeec - taapeec, ka filozofs taa uzrakstiija, varbuut tu vienkaarshi vinjiem piekriiti, bet kaapeec, varbuut deelj pieredzes. es savukaart peec pieredzes neko nespeeju izsecinaat, tikai anihileet dazhaadus pienejemumums un palikt tukshaam rokaam.

labi, atvainojos par to visu citu kungu un vēstures regulāro piesaukšanu, man bieži gadījies, ka viskaut ko pats izdomāju, taču tad izrādās, ka kāds cits jau šīs domas domājis un es uzreiz nodomāju, meh, un atsakos no īpašumtiesībām uz šo domu, ieplūstot vispārējā domu komūnijā. tās domas nāk no paša pieredzes, es pats tās izdomāju, vai redzu, kā citu domātāju domas iemiesojas un pieredzas dzīvē, un tad man sevišķi viena alga par visu to izdaudzināto subjektivitāti, lai gan, protams, ir svarīgi domas izdzīvot un izsaukt pašam.

kā tas ir, ka visas ir tavas lietas, kā tas var būt? tu tiešām visam, kas tev nāk pretim, saki: "ok, es šo ņemu"? kas ir tas, kas anihilē visus pieņemumus? vai arī šķiet, ka to dara tas aklais datu reģistrētājs? bet viņš reģistrē, laiž cauri, nevis nihilē. it all goes down to - kas ir tas, kas neļauj uzticēties pasaulei? fear of being duped?