skaidrs, šī tev pēdējos mēnešus noturīga tēma.
ka prāts mēdz (iespējams, lielāko tiesu) izspēlē trikus un fikcijas, par šo domāšanas vēsture arī jau sen ir lauzusi šķēpus. ka ir viltus domājumi un patiesi domājumi, ka ir iluzori principi un patiesi principi, tavs jautājums arī ir bijis filozofijas jautājums - kā atšķirt dabisko no nedabiskā, īsto no neīstā. ironiski, ka viens no avotiem - Sokrats - šķiet, gandrīz ne brīdi nesniedz konkrētu atbildi, kādi principi un domājumi ir īsti, viņš pārsvarā vienkārši ir atspēkojis un dekonstruējis citu viltus konstrukcijas, veicis, tā teikt, prāta šķīstīšanu no piemaisījumiem. vai rezultāts ir tukša telpa, galējs laiciskums? nē, Sokrats mierīgi dzīvo savu dzīvi, dara, kā teiktu stoiķi, "savu lietu", līdz fikciju cilvēki viņu notiesāja uz nāvi. un pat šajā brīdī viņš nevis ļāvās laiciskumam un tukšumam, bet gan bija mierīgs, un pēdējā brīdī paspēja pafilozofēt ar draugiem par to, kas gaidāms plīvura otrā pusē. visādi viedokļu piekritēji še uzstāj, ka Sokrats izklāstījis kaut kādu pēcnāves teoriju, taču tā nav taisnība, vērīgi lasot, var redzēt, ka arī tas viņam ir tikai versija un pieļāvums - abus nomiršanas scenārijus viņš apskata kā pozitīvas eksistenciālas iespējamības, viņam pretī nebija tikai tukšums un laiciskums, nedz sagaidīja maigas pasakas un ilūzijas.

tu meklē konkrētas īstenības pazīmes un atbildes. Hēraklīts par Delfu orākulu izsakās "The Lord whose oracle is at Delphi neither reveals nor conceals, but gives a sign/The God whose oracle is at Delphi neither speaks plainly nor conceals, but indicates by signs". kā tev ir, kad tu izvētī un apsver sevi, kad attīri visādas fikcijas un ilūzijas no sava prāta - vai pāri paliek kaut kas tāds, kaut vai viegli nojaušams, par ko tu varētu teikt: "jā, šī ir mana lieta"?