ka prāts esot pārpratums, šis ir noturīgs motīvs modernās apziņas vēsturē. taču, ja man būtu jāmeklē kāds attaisnojums prātam, es nevarētu argumentēt, ka prātam ir kāds sakars ar transcendenci, jo es tam absolūti nepiekrītu. es domāju, prāts ir šeit, lai mēs noturētos pasaulē, jo, kā jau teicu, totālais laiks vispār neļautu noformēties pasaulei. piemēram, varētu teikt, ka jebkurš princips ir pasauliska, nevis laiciska lieta. prāts pasaules vārdā, cīnoties pret laiku, kaldina principu, un te viedokļi dalās, vai nu princips ir ilūzija, lai noturētos, vai nu šis princips really does take a stand. jo, iemestam jūrā, tev neder fake vai iluzora glābšanas veste, pludiņš, kas vismaz notur virs ūdens. yet cilvēki šādi turas, nevis krīt totālā laiciskumā.
starp citu, man ir aizdomas, ka Nīče kļuva par upuri tieši pasauliskajam, nevis laiciskajam.