tas ir saistiits, un es esmu daudz nogurusi, un man viss riebj.

visu laiku mēģinu noformulēt teikumu no sērijas 'ka jāapstājas un jāpaņem pauze', bet tas izklausās pārāk vienkārši. zinu gadījumus, kad cilvēki raujas, raujas, kaut vai iluzori, ignorē signālus, un tad kāda roka viņus paņem, apstādina un noliek pie vietas, viena jauna meitene, kas ņēmās, ņēmās, neapstājās, piemēram, pēkšņi nonāca slimnīcā ar wtf random angīnas komplikāciju uz divām nedēļām vienā palātā ar vecām, mirstošām kundzēm, viņu nakts sāpju vaidi bija drausmīgi, bet dienasgaismas sarunas - sevišķi viedas, pēc iznākšanas no slimnīcas meitene teica, ka šo to saprata, vienkārši bija laiks padomāt izolācijā no normālās pasaules kaut kādā twilight zonā.
tukšums, ļoti var palīdzēt tukšums, iztukšošanās.

paldies, bet man jau viss ir normaali. tas, ka es te ik pa laikam uzrakstu, ka man viss riebj, ir taads beerneshkjiigs untums. man jau visu dziivi ir dziive un pasaule riebusies, tikai dazhreiz es to konkreeti piefikseeju sheit. un nevajag uztvert personiski. ja es buutu fiziski speejiiga ticeet intelektam vai ticiibai, tad es buutu laimiigs cilveeks, bet es nemaaku, un man skauzh ka citi maak, un man tie citi neriebj, bet tikai fakts, ka vinji maak un es nee. un nav jau taa, ka cilveeks ir vinja intelekts vai ticiiba, pashus cilveekus es dikti miilu.
nu un viins taads pastiprs gadiijaas uz tuksha veedera, jaa.

es au neuztveru personīgi, vienkārši, raizes drīzāk izraisa fakts, ka 'riebums' un 'neticība' tiek uztverts kā normālais stāvoklis. nesen tepat cibā lasīju 'Viena no nomācošākajām lietām ir tik bieži sastopamā cilvēku nespēja ticēt labajam.'
nu, un tas taču nav normāli. dzīvot ar apziņu par vispārējo bezjēdzību ir šausmīgi, pavisam šausmīgi. pats esmu depresīvs tips, bet pat visdepresīvākajos brīžos neesmu spējis sevi apmānīt tik tālu, ka viss ir bezjēdzīgs un futile, protams, ir cits punkts, kas, man liekas, īstenībā ir svarīgākais, proti, apziņa, ka 'es pats esmu bezjēdzīgs', tā ir plaši izplatīta un labi zināma. apziņa, ka zini, kā būtu labi, apziņa, ka pat zini, kas jādara - bet nedari. un nekas nenotiek. un tobrīd izskatās, ka nenotiks - tas ir vistrakākais. un 98% mierinājumu vārdu no (tiem retajiem) citiem nemaz līdz tevīm neaiziet, labi, aiziet, bet tā ir tukša skaņa, jo visam centrā esi tu pats, izšķirošais punkts, atslēga, kas gluži vienkārši nevar. gribēt, bet nevarēt. redzēt durvis, bet neieiet, tas ir drausmīgi. un, šķiet, kaut kāda slinkuma vai spītības dēļ tu gaidi, kad durvis pašas pieies klāt. nu labi, pieiet. bet tu turpini gaidīt. un jo vairāk gaidi, jo vairāk prasi no durvīm.
zināt, ka pie visa esi vainīgs tikai un vienīgi tu pats. patiesi, tikai kaut kāda mistiska žēlastība, iekļaušanās šķietamā nejaušībā, piekrišana kaut kam, kam teorētiski nevajadzētu notikt, ir tas vienīgais veids, kas pārcērt apburto apli, liekas, vienkārši ir jābūt modram, jo, ja tu palaidīsi garām, protams, atkal savas vainas dēļ, tu turpināsi vēl pārsimts gadus (katra diena kā pārsimts gadi) degt ellē līdz nākamajai iespējai.
nav normāli, tu to zini.

mav normaali, bet cilveeks, kas ir apzinaajies konkreetas lietas par sevi un pasauli, nevar taas ietas pazaudeet no apzinjas (bez lobotomijas). tad, kad cilveeks ir superconscious par konkreetaam lietaam, taads staavoklis var tikt neitralizeets tikai maaksliigi. es nevaru iedomaaties veidu, kaa sevi aizdomaat prom no shaadiem mentaaliem staavokljiem. vieniigais, kas paliidz ir visaadi distractions, kad tu pazaudee savu being very consciouss about yourself and the world. bet tu skaidri apzinies, ka tiem distractions apakshaa ir suuraa realitaate.

bet jaa, man arii lai cik nepatiikams garstaavoklis, vienmeer saglabaajas doma, ka es saglabaashu savu sapraatu un ticiibu kaut kaadam fundamentaalam mieram, vai driizaak vienaldziibai. taads emocionaals flegmaatisms. man destruktivas histeerijas ir sveshas.

ja ne gluži pazaudēt, to apzināšanos var papildināt vai būtiski mainīt jauni fakti un informācija. surely ir daudz kas vēl nezināms, pastāv vērā ņemama iespējamība iepazīties ar faktiem, kurus būtu grūti iekļaut kaut kādās jau gatavās kategorijās un plauktiņos (tādējādi tos visbiežāk norakstot) , līdz ar to nāktos dzemdēt jau plauktiņu, kas, protams, likumsakarīgi mainītu vispārējo kopainu un apziņu par lietām.
kā jau teicu, tikai kaut kas neparedzēts, negaidīts var lauzt ierasto ciklu, jo arī tas ir jauns fakts, kas burtiski brutāli ielaužas rēnajā kārtībā un spiež padomāt divreiz, ka varbūt viss ir savādāk. un tad pārrakstās laba daļa vecā pasaulskata un priekštatata par pasauli, un mainoties priekšstatam, mainās pats cilvēks.

bet tur jau tas negantais joks, ka jo vairaak es uzzinu, jo nelaimiigaaka juutos. un mani tiiri apmierinaatu, ja es zinaatu peec iespeejas mazaak. tad arii manas skumjas buutu par nenopietnaam siikumainaam lietaam.
taa ka es tieshaam nedomaaju, ka jo vairaak cilveeks uzzina, jo labaak vinjsh juutaas.
un, kas gan var buut taads, ko uzzinot, viss ieprieksheejais zaudee svariigumu? tam buutu jaabuut kam supernaturaalam. un es tachu zinu, ka tu atkal ar to domaa dievu un enjgjeljus un visu paareejo. es negribu atkal izklausiities krasa un nejauka, bet tur jau tas trakums, ka ar ticiigajiem cilveekiem buutiiba anevar diskuteet ne par ko, jo vinjiem uz visu ir viena atbilde. un vinji domaa, ka vienigais skumju risinaajums ir pieveershanaas dievam. ja taa nav, tad luudzu oponee. es atiistu, ka doma par dievu nomierina. bet cilveekam, kuram ir paarak daudz konkreetu pieraadiijumu tam, ka dievs neeksistee, taa doma ir tikai miilja beerniibas pasaka.

es nebiju domājis dievu.

manā gadījumā par dievu daudz supernaturālāks bija fakts, ka notika kaut kas absolūti, totāli negaidīts, neiespējams, gandrīz nereāla notikumu un sakritību kombinācija. tev atsūta ļoti izšķirošu ēpastu, un lai gan tālākas izdošanās izredzes ir ļoti minimālas, un ir ļoti grūti pārvarēt sevi, lai atbildētu uz glābjošu ēpastu, ko negaidīji, bet sen jau gaidīji, bet tomēr kaut kā mistiski pārvari, un viss notiek, ir tikai jāturpina, jāiet kā aklajam, trakajam pa naža asmeni. un pēc tam daudz kas ir savādāk. izsakos diezgan kriptiski, negribu ieslīgt personiskā informācijā.
vienkārši, tas radikāli jaunais fakts, kas ielauzās ierastajā pasaules ainā, bija kaut kas pilnīgi negaidīts, necerēts. veiksme? un tomēr, neliels savs effort jau arī jāieliek, es varēju arī neatbildēt, un ļoti stipri uz to sliecos, es varēju salūzt, padoties un aizbēgt visos turpmākajos mirkļos.
jo nav jau runa par nepārtrauktu vairāk uzzināšanu, tas neizbēgami ir bad infinity, un galu galā viss izskatās tāpat un viegli sakataloģizējās jau zināmās struktūrās un plauktiņos, tas reti glābj.
ir runa par kaut ko, kas ielaužās pasaulē, tā, ka jūti - ka saproti un zini ļoti maz, ja jau nevarēji paredzēt ko tādu. protams, pēc kāda laika saproti, ka viss ir plānā un likumsakarīgi, viss notiek pa īstam un tā, kā tam vajadzēja būt.
vienkārši, ja pirms tam man esamība likās vienkāršāka, jo esamība bija mans spoguļattēls, tad pēc tam es sapratu, ka viss ir totāli citādāk, ka ir kaut kas cits, ka es neesmu spējis saskatīt pat pusi, tā, ka galu galā vienīgais kas atliek - padoties, pakļauties un pieņemt, atbildot jaunajam faktam, ļaujot, lai pasaule mainās.
un es vēlreiz uzsveru, ka nerunāju par dievu. būtu noziedzīgi teikt 'vienkārši turpini gaidīt'. ļoti noderīgi, protams, būtu izmest sevi no laivas un nonākt kaut kādā citā vidē, nosacījumos un apstākļos, tādējādi uzprasoties uz jaunām iespējām un uz to, ka kaut kas varētu uzkrist uz galvas. vēl noderīgāk - vienkārši būt vairāk uztvērīgam, modrākam, mēģināt pamanīt to, ko iepriekš tur nebiji pamanījis - to hear louder.

p.s. dievam 'nepievēršas', dievs pievēršas cilvēkam.

es saprotu, ko tu ar sho domaa. naakotnes neparedzamiiba. es jau zinu, you cannot apply today's perspective to the rest of your life, bet es nerunaaju par to, ka man pietruuktu iespeeju un piedziivojumu un paarsteigumu. man vinju ir atliku likaam, un man pasaule shkjiet briinumaina un lieliska vieta, kur dziivot piepildiitu cilveeka dziivi.
bet mani paarnjem taada sajuuta, ka lai kas notiktu es nekad nebuushu laimiiga,, jo pirmkaart nekas kas notiek nav mana izveele, ka manis nemaz nav, un ka nekam iisti nav noziimes. ka viss ir paaraak nospiedoshi margjisks un kriptisks un atbildiibu uzliekoshs, bet tam visam apakshaa ir tukshums. un es esmu tas tukshums, un katraa manaa pieredzee tas tukshums spiezhas cauri un visu saindee. tas ir kaa liidzko tu apzinies kaadu momentu, visa vinja burviiba un noziime izgaist.

bet man ne vienmēr ir tā, ka apzinoties kādu momentu viņa burvība izgaist, mēdz būt tieši otrādi, tas iemanto vēl īpašāku vietu kopējā pasaules ainā. laikam dažādi veidi kā apzināties. reizēm ir tā, ka es kaut ko apzinos, un apzinos, cik fragile tas ir, un tieši pateicoties šim fragility viņš iemanto vēl lielāku nozīmi.

'pirmkārt, nekas kas notiek nav mana izvēle' - once again, kāpēc tas ir tik svarīgi, izšķiroši un nomācoši? manis nemaz nav - bet ciešu, tātad esmu.

taapeec, ka es juutos kaa raibs klauns un ignoreeju patiesiibu. un ja jau jums cilveekiem ar to pietiek, tad man par jums ir prieks.