es au neuztveru personīgi, vienkārši, raizes drīzāk izraisa fakts, ka 'riebums' un 'neticība' tiek uztverts kā normālais stāvoklis. nesen tepat cibā lasīju 'Viena no nomācošākajām lietām ir tik bieži sastopamā cilvēku nespēja ticēt labajam.'
nu, un tas taču nav normāli. dzīvot ar apziņu par vispārējo bezjēdzību ir šausmīgi, pavisam šausmīgi. pats esmu depresīvs tips, bet pat visdepresīvākajos brīžos neesmu spējis sevi apmānīt tik tālu, ka viss ir bezjēdzīgs un futile, protams, ir cits punkts, kas, man liekas, īstenībā ir svarīgākais, proti, apziņa, ka 'es pats esmu bezjēdzīgs', tā ir plaši izplatīta un labi zināma. apziņa, ka zini, kā būtu labi, apziņa, ka pat zini, kas jādara - bet nedari. un nekas nenotiek. un tobrīd izskatās, ka nenotiks - tas ir vistrakākais. un 98% mierinājumu vārdu no (tiem retajiem) citiem nemaz līdz tevīm neaiziet, labi, aiziet, bet tā ir tukša skaņa, jo visam centrā esi tu pats, izšķirošais punkts, atslēga, kas gluži vienkārši nevar. gribēt, bet nevarēt. redzēt durvis, bet neieiet, tas ir drausmīgi. un, šķiet, kaut kāda slinkuma vai spītības dēļ tu gaidi, kad durvis pašas pieies klāt. nu labi, pieiet. bet tu turpini gaidīt. un jo vairāk gaidi, jo vairāk prasi no durvīm.
zināt, ka pie visa esi vainīgs tikai un vienīgi tu pats. patiesi, tikai kaut kāda mistiska žēlastība, iekļaušanās šķietamā nejaušībā, piekrišana kaut kam, kam teorētiski nevajadzētu notikt, ir tas vienīgais veids, kas pārcērt apburto apli, liekas, vienkārši ir jābūt modram, jo, ja tu palaidīsi garām, protams, atkal savas vainas dēļ, tu turpināsi vēl pārsimts gadus (katra diena kā pārsimts gadi) degt ellē līdz nākamajai iespējai.
nav normāli, tu to zini.