Es esmu viskveelaakaa ticeetaaja idejai, ka praats un kjermenis ir absoluuti saistiiti, neshkjirami. Taapeec, ja satiekot kaadu cilveeku tu vinju iekaaro tikai ar praatu vai tikai kjermeniski, bet ne kopaa, tad tur nevar nekas sanaakt. Juus varat buut lieliski draugi, vai liiliski booty call partneri, bet miilestiiba, taas visromantiskaakajaa noziimee, nedomaaju, ka ir iespeejama.
Es zinu arii, ko tu ar to domaa, kad kaadu satiekot, veel nav konkreeta viedoklja, un ja nav nekaada fiziska vai jebkaada pretestiiba, tad var uzrasties juutas no zila gaisa, bet manupraat nav absoluuti neitraala 'pretestiibas neesamiiba' vai nu tev preteeja dzimuma paarstaavis ir fiziski pievilciigs, vai absoluuti nav, man vismaz taa no pieredzes shkjiet.

Jā, saistīti (manā pasaulē ķermenis ir prāta (mind/soul) papildinājums, neatņemams piedēklis, proti, tādā nozīmē, ka es ķermeni redzu, kā, izmantojot metaforu, "gara/prāta roku" , un mēs taču nesakām, ka "es" un "mana roka" nav absolūti un nešķirami saistīti (nu labi, roku var nogriezt, tāpēc metafora varbūt nav tik precīza, varbūt, ja mēs ķermeni iedomātos kā kādu gara dzīvībai svarīgu orgānu..bet arī tas nav pareizi (šis viss oftopiks, nedaudz)) . Tāpēc man varbūt ir nedaudz savādāka subjektīvā pieredze, jo es vienmēr zinu (ne tikai pretējā dzimuma, bet labu cilvēku gadījumā) , jūtu, ka tas cilvēks, ko esmu ievērojis vairāk kā citus - bet vēl neesmu saticis, runājies aci pret aci - ka viņš man noteikti patiks (jau patīk) visās iespējamās nozīmēs. Turklāt es nekad nevienu neesmu iekārojis t i k a i ar prātu, vai t i k a i ar ķermeni, man tas viss vienmēr nāk sintēzē, kopā, varbūt tāpēc, ka, ja pirmās pāris sekundes šaubos par saviem motīviem, tad pēc fokusēšanās sev nodefinējot, kas man tas otrs cilvēks ir, es pēc tam vairs nekad nešaubīšos (ticības pretmets ir šaubas). Brīžiem šķiet, ka tas ir kā mēnesserdzīgajam, es vienkārši ļaujos un nekritizēju sevi, jo tādā ziņā nespēju sevi domāt, ka spētu atrasties tādā hipostāzē, ka kāds man patiktu v a i n u tikai ar prātu, v a i n u tikai ar ķermeni, un es nespēju sevi tā iedomāties, tātad manā pasaulē tā nemaz nav (piemēram, Dekarts teiktu, ka "Dievs ar mums nemānās" , proti, ja tu spēj sevi pilnīgi domāt ārpus ķermeņa, tad tā tas arī var būt iespējams) . Toties kā tāds mēnessērdzīgais, kas redz visu apkārt notiekošo, viņš tikai ļaujas, lai šis x viņu aizvestu līdz īstajai lokācijai, un pa ceļam varbūt pat izbauda skatu. Man grūti komentēt šo "tikai draugi" , jo es tā nekad, nekad nevarētu, galvenokārt laikam tāpēc, ka manā pasaulē gudrie un saistošie cilvēki vienmēr ir fiziski pievilcīgi.

Tad tu saki, ka nav vidusceļa, neitrālā ? Skaidrs, ka fiziski nepievilcīgs uzreiz būtu totāls nē, bet tad tev sanāk, ka teorētiski neitrālais - par kuru (vēl?) nav viedokļa - bet kuram pasaki jā, vai dod iespēju (jo šaubies par sevi) - ka viņš īstenībā tiek marķēts kā fizioloģiski pievilcīgs, tikai mazāk pievilcīgs par tādiem, kuriem uzreiz teiktu 'jā', vai varbūt pat cilvēks sāktu kritizēt un apšaubīt savu estētisko gaumi un šo pusmistisko libido.
vai tev tiešām liekas, ka, piemēram, vecās zemniecības vai aristokrātijas laikos, kad vecāki izprecināja meitas, kurām varbūt sākumā vienkārši nav viedokļa (līdzīgi pat varētu būt ar pašu precinieku) par to otru, un tad laulības laikā pakāpeniski, mēnešiem, gadiem ejot, viņi tiešām satuvinās, jā, iemīlās, izkopj mīlestību, ka mūža nogalē varētu dziļi sērot par dzīvesbiedra nāvi, vai tev liekas, ka tas ir fake un nav pilnībā trv story ? daudzās vedību dainās atkārtojas šāds motīvs - "svešs ar svešu satikās - mīļi mūžu nodzīvoja"
jo es domāju, ka mīlestība drīzāk ir kā dārzs, kas jākopj.

Manupraat, tev ir taisniiba, ka libido ir mistisks.
Man shkjiet, ka tas ir bezgala iisti un aizraujoshi, ja intelektuaalu pievilciibu var paarveerst fiziskaa pievilciibaa, tur ir jaabuut paaraakam emocionaalam speekam, emocionaals speeks ir dizhs un underrated. Varbuut taa pat nav vairs plika fiziska pievilciiba, kas rodas no intelektuaalas pievilciibas, bet gan patiess miiljums vai miilestiba kaut kaadaa liimenii.
Es nezinu varbuut es driiz kaut kad ruugti maldiishos, un tev buus taisniiba, bet man pagaidaam shkjiet, ka manaa dziivee man ir tieshi bijusi tikai vai nu/ vai nu istuaacijas, kad kaads shkjiet pievilciigs tikai un vieniigi fiziski, vai intelektuaali, un jebkaada meegjinaashana sintezeet kaut kaadas papildus simpaatijas ir samaakslota un neautentiska.

Man shkjiet, ka ar praatu var jebko uztaisiit, arii miilestiibu. Ja gribas. Var jebko, bet vajag gibeet, kas biezhi ir problemaatiski.

Tas, ko tu raktiiji par oftopiku un Dekartu un duaalismu, manupraat, ir pati aizraujoshaakaa shii gadsimta filozofijas/zinaatnes teema. Es to tieshi tagad peetu, to kaa kjermenis nosaka domu saturu un vice versa, kaa kjermenis ietekmee garu, kas apgaazh uzskatus ka komunikaacija ir tikai vienvirziena.

Jā, dalīšana "fiziski pievilcīgajos" un "ar prātu pievilcīgajos" izklausās pēc kaut kāda bipolārisma/šizoīdisma, kas tikai pavairo pasaules un saskalda mūs pašus. bet "mīļums" - labi, ka pieminēji šādu kategoriju - atkāpjas kaut kur otrajā plānā. tāpēc man vai kādam citam varētu būt visai neērti vai nesaprotami, ja kādu, ko mīlu, pēkšņi fenomenāli saskaldītu, un vienu brīdi, vienā kontekstā (gulta, lifts, pavedinošs skatiens, apģērbs, utml) uzlūkotu tikai kā iekāres objektu/gaļu, bet citā, teiksim, sēžot pie rīta tējas un runājot par dzīves jēgām, viņš savukārt tiktu marķēts un šī (manis paša no pīrāga nogrieztā daļa) būtu saucama par 'intelektuālo pievilcību' (turklāt nav izslēgts, ka cilvēks tik un tā var būt gan intelektuāli pievilcīgs, gan fiziski iekārojums, bet viņš nekādā gadījumā nebūtu nosaucams kā 'labs' vai 'zelta' cilvēks, nu, kaut kādā tur ētiskā nozīmē, un tā) , protams, tā tāpat būtu spēlēšanās ar vārdiem un nosaukumiem, bet vienlaikus tā būtu spēlēšanās ar mīlestību kā tādu. jo es to cilvēku mīlu viņu tādu, kāds viņš ir/par to, ka viņš, nu, tautoloģiski jebkurā gadījumā, nevis "es viņu mīlu tāpēc, ka" un tad nosauc visādas kvantitatīvas īpašības (kuras savukārt apzīmē ar + zīmi, tādējādi implicējot, ka ir kaut kādi mīnusi, un ja būtu vairāk mīnusiņu, kazi, tad diez vai mīlētu), meklējot attaisnojumu un pamatojumu savās acīs un visuma tiesas piesēdētāju priekšā.

Ar prāta manifestēšanos varētu būt kā ar fizikas fundamentiem : matēriju var pārvērst enerģijā, un es nezinu kā tur ir, bet esmu pārliecināts, ka līdzvērtīgi enerģiju var pārvērst matērijā ("vārds tapa miesa") .

Šajā semestrī sakrita tā, ka izvēlējos veselus trīs kursus, kas saistīti ar šo mind problēmu. Es sliecos uz aristotelisko pozīciju, tas vienlaikus nav duālisms, bet vienlaikus ir antiredukcionisms - Aristotelis saka, ka tāpat kā redzoklis un redze (redzoklis (acsābols) + redze) ir acs, tā dvēsele un ķermenis ir dzīva (viena) būtne. Dvēsele ir substancionālā forma, ķermenis ir tās matērija (atsevišķās vietās, šķiet, viņš sliecās uz to, ka ķermenis principā ir dvēsele) . Īsāk sakot, dvēsele nav ķermenisks apjoms un nav materiāla; tā ir substance, nevis atribūts, tā ir vienība un šīs vienības princips nav vieliska kontinuitāti. Un dvēseles kā substances atribūts (jeb izpausme) tieši ir ķermenis. Man šitas ļoti patīk, jo, piemēram, Spinozam bija tikai viena substance (dievs) un viss esošai ir tās atribūti un modi, modifikācijas, proti, tā vispār tiek izpausta tikai caur šiem atribūtiem un modiem, jebšu tas ir viens un tas pats. Līdzīgi ir ar Arist. dvēseles koncepciju, ķermenis un mind tāpat ir Viens, vienība, matērija un forma jau ir tikai veids, kā sadalot šo vienu mēs to konceptualizējam, veids, kā mes to varam domāt, un nekas vairāk

Vispaar es par miilestiibu neko nezinu, man nav veerts izteikties, mani nekad neviens nav miileejis un es arii neesmu. Tu droshivien zini vairaak.

Nezinaaju, ka Aristotelis taa domaaja. Vispaar man patiik, ka visus ljoti senos tekstus var iztulkot, skatoties no jaunaas zinaatnes viedoklja. Taapeec jaa, pagaidaam shkjiet, ka kjermenis ir apzinjas veidots.