16 October 2012 @ 11:21 am
 
Man bija ljoti diivaina diena/nakts. Vakar, beidzot mainju darbaa, uzradaas tas viirietis ar kuru man ir interesanti runaat un atnesa man sweet potato chips. Bet tas ir stulbi, jo man pret vinju nav romantisku intereshu, un visas taas briinishkjiigaas lietas ko vinjsh dara ir tik caurspiidiigas. Lai arii esmu kaut kad atpaklaj vinjam teikusi ka ain't nothing never, man shkjiet vinjsh man uzgluun kaa vilks, pacietiigs vilks.

Es gribeetu paartraukt visu pasaules darbiibu uz kaadu minuuti un skalji kliegt no debesjuma visiem viirieshiem, ka ja meitene shkjiet izvairiiga un nepiekriit katram uzaicinaajumam, un nevelta visu savu briivo/nebriivo laiku lai satiktos, tad vinja nav un nekad nebuus ieintereseeta. Jo ienintereseetiiba nav kaut kas kas laika gaitaa uzrodas, vinja ir INSTANTLY, un vinja var izzust, bet nekad uzrasties. Lai kaa viirietis censtos ar saviem briinishkjiigajiem pieraadiijumiem un ruupiibaam, impossivel ok.

Tad es aizgaaju maajaas, uztaisiiju tostermaizes ar avokado, lielu kruuzi kafijas un zemenju riisu pudinju, noseedos pie datora zem daudz segaam, paeedu, un taa sanaaca miegs, ka vienkaarshi atluuzu spilvenos ap seshiem. Un sapnjoju visaadus sapnjus pilnus ar bummer. Vienaa man pazuda acu gaisma, otraa biju maza Grietinja gjimenee ar Ansiiti un mammu, un mees plaanojaam kaa kopiigi izdariit pashnaaviibu, lai nebuutu jaapiedziivo dziives gruutiibas. Treshajaa maldiijos pa nebeidzamaam kalnu lejaam lai uzmekleetu piemeerotas tenisa bumbinjas.
Pamodos ap devinjiem tumsaa, viss labi, nevareeju vairs aizmigt, uzgrauzu kaapostu, tumsaa, aizgaaju atkal guleet.
Pamodos tagad. Tagad es zinu ka shaadas ilgaas guleeshanas ir tik pat labi kaa briivdienas, jo taa var noshkjirt pagaatni no naakotnes, nedeelju no nedeeljas. Tas ir labi, jo everythings a BLUR these days. Es vispaar nezinu kaa laiks.
Tagad es klausos Bobu Maarliju, lai man nepiezogas atpraatotaaji.
 
 
( Post a new comment )
[info]skaudri on October 17th, 2012 - 01:20 am
Jā, dalīšana "fiziski pievilcīgajos" un "ar prātu pievilcīgajos" izklausās pēc kaut kāda bipolārisma/šizoīdisma, kas tikai pavairo pasaules un saskalda mūs pašus. bet "mīļums" - labi, ka pieminēji šādu kategoriju - atkāpjas kaut kur otrajā plānā. tāpēc man vai kādam citam varētu būt visai neērti vai nesaprotami, ja kādu, ko mīlu, pēkšņi fenomenāli saskaldītu, un vienu brīdi, vienā kontekstā (gulta, lifts, pavedinošs skatiens, apģērbs, utml) uzlūkotu tikai kā iekāres objektu/gaļu, bet citā, teiksim, sēžot pie rīta tējas un runājot par dzīves jēgām, viņš savukārt tiktu marķēts un šī (manis paša no pīrāga nogrieztā daļa) būtu saucama par 'intelektuālo pievilcību' (turklāt nav izslēgts, ka cilvēks tik un tā var būt gan intelektuāli pievilcīgs, gan fiziski iekārojums, bet viņš nekādā gadījumā nebūtu nosaucams kā 'labs' vai 'zelta' cilvēks, nu, kaut kādā tur ētiskā nozīmē, un tā) , protams, tā tāpat būtu spēlēšanās ar vārdiem un nosaukumiem, bet vienlaikus tā būtu spēlēšanās ar mīlestību kā tādu. jo es to cilvēku mīlu viņu tādu, kāds viņš ir/par to, ka viņš, nu, tautoloģiski jebkurā gadījumā, nevis "es viņu mīlu tāpēc, ka" un tad nosauc visādas kvantitatīvas īpašības (kuras savukārt apzīmē ar + zīmi, tādējādi implicējot, ka ir kaut kādi mīnusi, un ja būtu vairāk mīnusiņu, kazi, tad diez vai mīlētu), meklējot attaisnojumu un pamatojumu savās acīs un visuma tiesas piesēdētāju priekšā.

Ar prāta manifestēšanos varētu būt kā ar fizikas fundamentiem : matēriju var pārvērst enerģijā, un es nezinu kā tur ir, bet esmu pārliecināts, ka līdzvērtīgi enerģiju var pārvērst matērijā ("vārds tapa miesa") .

Šajā semestrī sakrita tā, ka izvēlējos veselus trīs kursus, kas saistīti ar šo mind problēmu. Es sliecos uz aristotelisko pozīciju, tas vienlaikus nav duālisms, bet vienlaikus ir antiredukcionisms - Aristotelis saka, ka tāpat kā redzoklis un redze (redzoklis (acsābols) + redze) ir acs, tā dvēsele un ķermenis ir dzīva (viena) būtne. Dvēsele ir substancionālā forma, ķermenis ir tās matērija (atsevišķās vietās, šķiet, viņš sliecās uz to, ka ķermenis principā ir dvēsele) . Īsāk sakot, dvēsele nav ķermenisks apjoms un nav materiāla; tā ir substance, nevis atribūts, tā ir vienība un šīs vienības princips nav vieliska kontinuitāti. Un dvēseles kā substances atribūts (jeb izpausme) tieši ir ķermenis. Man šitas ļoti patīk, jo, piemēram, Spinozam bija tikai viena substance (dievs) un viss esošai ir tās atribūti un modi, modifikācijas, proti, tā vispār tiek izpausta tikai caur šiem atribūtiem un modiem, jebšu tas ir viens un tas pats. Līdzīgi ir ar Arist. dvēseles koncepciju, ķermenis un mind tāpat ir Viens, vienība, matērija un forma jau ir tikai veids, kā sadalot šo vienu mēs to konceptualizējam, veids, kā mes to varam domāt, un nekas vairāk
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on October 17th, 2012 - 02:36 pm
Vispaar es par miilestiibu neko nezinu, man nav veerts izteikties, mani nekad neviens nav miileejis un es arii neesmu. Tu droshivien zini vairaak.

Nezinaaju, ka Aristotelis taa domaaja. Vispaar man patiik, ka visus ljoti senos tekstus var iztulkot, skatoties no jaunaas zinaatnes viedoklja. Taapeec jaa, pagaidaam shkjiet, ka kjermenis ir apzinjas veidots.
(Reply) (Parent) (Link)