das narrenschiff ([info]skaudri) wrote on October 17th, 2012 at 01:20 am
Jā, dalīšana "fiziski pievilcīgajos" un "ar prātu pievilcīgajos" izklausās pēc kaut kāda bipolārisma/šizoīdisma, kas tikai pavairo pasaules un saskalda mūs pašus. bet "mīļums" - labi, ka pieminēji šādu kategoriju - atkāpjas kaut kur otrajā plānā. tāpēc man vai kādam citam varētu būt visai neērti vai nesaprotami, ja kādu, ko mīlu, pēkšņi fenomenāli saskaldītu, un vienu brīdi, vienā kontekstā (gulta, lifts, pavedinošs skatiens, apģērbs, utml) uzlūkotu tikai kā iekāres objektu/gaļu, bet citā, teiksim, sēžot pie rīta tējas un runājot par dzīves jēgām, viņš savukārt tiktu marķēts un šī (manis paša no pīrāga nogrieztā daļa) būtu saucama par 'intelektuālo pievilcību' (turklāt nav izslēgts, ka cilvēks tik un tā var būt gan intelektuāli pievilcīgs, gan fiziski iekārojums, bet viņš nekādā gadījumā nebūtu nosaucams kā 'labs' vai 'zelta' cilvēks, nu, kaut kādā tur ētiskā nozīmē, un tā) , protams, tā tāpat būtu spēlēšanās ar vārdiem un nosaukumiem, bet vienlaikus tā būtu spēlēšanās ar mīlestību kā tādu. jo es to cilvēku mīlu viņu tādu, kāds viņš ir/par to, ka viņš, nu, tautoloģiski jebkurā gadījumā, nevis "es viņu mīlu tāpēc, ka" un tad nosauc visādas kvantitatīvas īpašības (kuras savukārt apzīmē ar + zīmi, tādējādi implicējot, ka ir kaut kādi mīnusi, un ja būtu vairāk mīnusiņu, kazi, tad diez vai mīlētu), meklējot attaisnojumu un pamatojumu savās acīs un visuma tiesas piesēdētāju priekšā.

Ar prāta manifestēšanos varētu būt kā ar fizikas fundamentiem : matēriju var pārvērst enerģijā, un es nezinu kā tur ir, bet esmu pārliecināts, ka līdzvērtīgi enerģiju var pārvērst matērijā ("vārds tapa miesa") .

Šajā semestrī sakrita tā, ka izvēlējos veselus trīs kursus, kas saistīti ar šo mind problēmu. Es sliecos uz aristotelisko pozīciju, tas vienlaikus nav duālisms, bet vienlaikus ir antiredukcionisms - Aristotelis saka, ka tāpat kā redzoklis un redze (redzoklis (acsābols) + redze) ir acs, tā dvēsele un ķermenis ir dzīva (viena) būtne. Dvēsele ir substancionālā forma, ķermenis ir tās matērija (atsevišķās vietās, šķiet, viņš sliecās uz to, ka ķermenis principā ir dvēsele) . Īsāk sakot, dvēsele nav ķermenisks apjoms un nav materiāla; tā ir substance, nevis atribūts, tā ir vienība un šīs vienības princips nav vieliska kontinuitāti. Un dvēseles kā substances atribūts (jeb izpausme) tieši ir ķermenis. Man šitas ļoti patīk, jo, piemēram, Spinozam bija tikai viena substance (dievs) un viss esošai ir tās atribūti un modi, modifikācijas, proti, tā vispār tiek izpausta tikai caur šiem atribūtiem un modiem, jebšu tas ir viens un tas pats. Līdzīgi ir ar Arist. dvēseles koncepciju, ķermenis un mind tāpat ir Viens, vienība, matērija un forma jau ir tikai veids, kā sadalot šo vienu mēs to konceptualizējam, veids, kā mes to varam domāt, un nekas vairāk
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: