Jā, saistīti (manā pasaulē ķermenis ir prāta (mind/soul) papildinājums, neatņemams piedēklis, proti, tādā nozīmē, ka es ķermeni redzu, kā, izmantojot metaforu, "gara/prāta roku" , un mēs taču nesakām, ka "es" un "mana roka" nav absolūti un nešķirami saistīti (nu labi, roku var nogriezt, tāpēc metafora varbūt nav tik precīza, varbūt, ja mēs ķermeni iedomātos kā kādu gara dzīvībai svarīgu orgānu..bet arī tas nav pareizi (šis viss oftopiks, nedaudz)) . Tāpēc man varbūt ir nedaudz savādāka subjektīvā pieredze, jo es vienmēr zinu (ne tikai pretējā dzimuma, bet labu cilvēku gadījumā) , jūtu, ka tas cilvēks, ko esmu ievērojis vairāk kā citus - bet vēl neesmu saticis, runājies aci pret aci - ka viņš man noteikti patiks (jau patīk) visās iespējamās nozīmēs. Turklāt es nekad nevienu neesmu iekārojis t i k a i ar prātu, vai t i k a i ar ķermeni, man tas viss vienmēr nāk sintēzē, kopā, varbūt tāpēc, ka, ja pirmās pāris sekundes šaubos par saviem motīviem, tad pēc fokusēšanās sev nodefinējot, kas man tas otrs cilvēks ir, es pēc tam vairs nekad nešaubīšos (ticības pretmets ir šaubas). Brīžiem šķiet, ka tas ir kā mēnesserdzīgajam, es vienkārši ļaujos un nekritizēju sevi, jo tādā ziņā nespēju sevi domāt, ka spētu atrasties tādā hipostāzē, ka kāds man patiktu v a i n u tikai ar prātu, v a i n u tikai ar ķermeni, un es nespēju sevi tā iedomāties, tātad manā pasaulē tā nemaz nav (piemēram, Dekarts teiktu, ka "Dievs ar mums nemānās" , proti, ja tu spēj sevi pilnīgi domāt ārpus ķermeņa, tad tā tas arī var būt iespējams) . Toties kā tāds mēnessērdzīgais, kas redz visu apkārt notiekošo, viņš tikai ļaujas, lai šis x viņu aizvestu līdz īstajai lokācijai, un pa ceļam varbūt pat izbauda skatu. Man grūti komentēt šo "tikai draugi" , jo es tā nekad, nekad nevarētu, galvenokārt laikam tāpēc, ka manā pasaulē gudrie un saistošie cilvēki vienmēr ir fiziski pievilcīgi.

Tad tu saki, ka nav vidusceļa, neitrālā ? Skaidrs, ka fiziski nepievilcīgs uzreiz būtu totāls nē, bet tad tev sanāk, ka teorētiski neitrālais - par kuru (vēl?) nav viedokļa - bet kuram pasaki jā, vai dod iespēju (jo šaubies par sevi) - ka viņš īstenībā tiek marķēts kā fizioloģiski pievilcīgs, tikai mazāk pievilcīgs par tādiem, kuriem uzreiz teiktu 'jā', vai varbūt pat cilvēks sāktu kritizēt un apšaubīt savu estētisko gaumi un šo pusmistisko libido.
vai tev tiešām liekas, ka, piemēram, vecās zemniecības vai aristokrātijas laikos, kad vecāki izprecināja meitas, kurām varbūt sākumā vienkārši nav viedokļa (līdzīgi pat varētu būt ar pašu precinieku) par to otru, un tad laulības laikā pakāpeniski, mēnešiem, gadiem ejot, viņi tiešām satuvinās, jā, iemīlās, izkopj mīlestību, ka mūža nogalē varētu dziļi sērot par dzīvesbiedra nāvi, vai tev liekas, ka tas ir fake un nav pilnībā trv story ? daudzās vedību dainās atkārtojas šāds motīvs - "svešs ar svešu satikās - mīļi mūžu nodzīvoja"
jo es domāju, ka mīlestība drīzāk ir kā dārzs, kas jākopj.