lielisks ieraksts!
atstāj tādas labas memuāru grāmatas sajūtu, kautkātā.

tāda nemitīgā un nebeidzamā dialektika, entuziasma trūkums ir šaubas, šaubas ir neapstādināmā dialektika, Hēgelis šādu stāvokli sauktu par slikto bezgalību,
šeit īsa definīcija - http://www.blackwellreference.com/public/tocnode?id=g9781405106795_chunk_g97814051067953_ss1-6

vai arī - http://books.google.lv/books?id=VoG11yYNnHYC&pg=PA21&lpg=PA21&dq=what+bad+infinity&source=bl&ots=xXzCZBDx7N&sig=Ovexp1Z6AO2_O7osEpcJTeFePQM&hl=lv&sa=X&ei=WFpjUP2lI6fh4QSyPQ&ved=0CGUQ6AEwCQ#v=onepage&q=what%20bad%20infinity&f=false
šito nedaudz patinot uz leju

jaa, man bad infinity ir ljoti biezhi. bet smiekliigaakais un absurdaakais ir tas, ka bad infinity shkjiet ir taada lineaara padariishana, kur nav ietvertas neparedzamas potencialitaates. taa ir tikai viena notikumu kjeede, kameer iespeejamiibu skaits ir bezgaliigs.
un tajaa vietaa, lai veidotu bad infinity thats good, vienmeer sanaak piekjerties ljoti dreary notikumu virkneejumam un iznaakumam

tev patiik Heegelis ja? par ko vinjsh paarsvaraa raksta? kuri ir tavi miiljaakie filozofi?

ar Hēgeli uz doto brīdi pārsvarā saskaros caur Kirkegoru un Žižeku, nedaudz paskatos bonusā, bet to, ko garāmskrienot izlasu (un saprotu), atzīstu par labu esam, kaut gan valoda un izteiksmes veids viņam ir vēl more cryptic par Kantu vai Aristoteli, tiešām sarežģīts, bet es to vienmēr uztveru kā izaicinājumu, tomēr jāatzīst, ka caur grūtām konstrukcijām viņš pasaka vienkāršas lietas, bet tas jau gandrīz visai filoz. raksturīgs, man šķiet. Hēgelis raksta par infinity, potencialitāti, aktualitāti, pašapjēgsmi, metafiziku, ontoloģiju, būtībā viņš veido visaptverošu sistēmu, kas paredzēta visa izskaidrošanai, tāds kā meta-narratīvs par pasaules un lietu uzbūvi, viņš tā kā turpina Spinozas panteismu un vien-substanci, bet nedaudz materiālistiskākā gultnē, kas varbūt pat ir apšaubāmi ("spirit is a bone"), vēl Hēgelim ļoti svarīga ir vēsture un Hēgelim anglosakši pārsvarā pārmet to, ka caur savu uzpūtību un absolūtismu un to, ko rakstījis, viņš licis pamatus vēlāko laiku totalitārismiem, lai gan visvairāk viņiem kremt tas, ka Hēgelis ir viens no Marksa pamatavotiem, tāpēc anglosakši cenšas Hēgeli ignorēt. Mani Hēgelis ieinteresējis tāpēc, ka viņš ir ļoti aristotelisks un Aristotelis manā izpratnē ir filoz. un domas klints un kaut kas traks, paralēlā, pārdefinētā valoda. Patiesībā es nespēju izvairīties no Hēgeļa, jo man mīļākais un šobrīd sirdij tuvākais filoz. Kirkegors, par ko rakstīšu kursa un bak. darbu, savos darbos un visā savā dzīvē pauž it kā radikālu kontra-hēgelisku nostāju, lai gan pats bieži izmanto Hēgeļa valodu, konceptus un metodes, ja Hēgelis viņaprāt ir objektīvais, tad Kirk. iziet uz tīru subjektivitāti. Bet Žižeks - mūsdienu filoz. , kas man patīk - saka, ka Hēgelis ar savu materiālismu, objektivitāti un cryptic style ir pārprats, tāpēc viņš daudz pūļu iegulda, lai reabilitētu Hēgeli. Bet tā - man patīk Augustīns, Kants, Spinoza, Hāmanis, Nikolajs Kūzietis, Leibnics, Meistars Ekharts, Šopenhauers, Makjavelli, Markss, R. Barts, M. Būbers, Vitgenšteins, Feijerābends, Sontāga, Jungs, Fuko un vēl daži, par kuriem noteikti uzzināšu mācību procesā. neko daudz par mūsdienu filoz nezinu.
kā tev ? kuri ir tie gudrie vīri ?

Es par sho ilgi domaaju. Un man vienmeer ir kauns, jo es nelasu daudz filozofiju, jo man ir kaut kaada pretestiiba. Man patiik cilveeciigs eksistenciaalisms, un liidz shim vieniigais filozofs, kursh man shkjiet tieshaam bezgaliigi enigmaatisks ir Vitgenshteins. Man patika arii Hjuums, jo vinjsh bija ironisks, un man ir aizdomas, ka man ljoti patiktu arii tie, kas tev Kirkegors un Heegelis, bet es tikai aptuveni vinjus zinu. Veel man patiik Zhizheks, bet es neesmu iisti vinju lasiijusi, un veel ir kaudze viirieshu kurus esmu dzirdejeusi pa ausu galam, bet neesu iedziljinaajusies. Man patiik fenomenologjija.

Veel man patiik kaudz viirieshu, kas runaa par kvantu fizikas tulkojumiem sdakaraa ar apzinju.
Man arii patiik moraales aspekts, bet svariigaakais shkjiet valodas aspekts. Es shogad laikam par valodu un Vitgenshteinu raksatiishu savu kursa darbu.

interesanti, vai Vitgenšteina rakstītais būtu tik interesants, ja viņš pats kā cilvēks un viņa dzīve nebūtu bijusi tik interesanta.

Jaa buut, man patiik, ka vinjsh konkreeti pasaka, ka viss ir atkariigs no konteksta un frame of reference. Vinjam par visu ir pilniiga taisniiba. Es domaaju, ka vinjsh ir pats gliigaakais filozofs, un visas taas probleemas filozofiskaas, ko visi filozofi ir diskuteejushi, taas ir tikai spekulaacijas, as in, nu nevar cilveeki runaat ar savu mazo kripatinju zinaashanu par lielajaam visuma lietaam ceriibaa atrast atbildes.
Es miilu vinja raktiishanas manieri, un konkreetiibu, un visu. Man patiik citi filozofi, kaa izklaideejosha poeetiska literatuura, bet Vitgenshteins kjeras bullim pie ragiem un neizpluust, bet konkreeti pasaka visu kaa ir.

Jā, lakonisms, tas jau pats par sevi. Man patīk, ka viņš ar visu savu praktiskumu, analītiskumu, utt, tomēr tik un tā daudz priekš sevis ir domājis par reliģiju, mistisko, Kirkegors vispar viņam bija liela autoritāte, viņš Kirk. sauca par svēto. Un vēl man ļoti patīk, ka uz nāves gultas viņš pasaka, ka viņam ir bijusi brīnišķīga dzīve (par spīti visām depresijām, domām par pašnāvību, klejošanu, un visādām nepatikšanām) un īsi pirms nāves viņš arī sapratis, ka filozofija tomēr ir bijis īstais ceļš priekš viņa, jo viņš visu mūžu šaubījies par to un no tā bēdzis. Lieliski.

Jaa tas lakonisms ir dzirkstiijoshs! Bet manpatiik arii daudzi filozofi, ko es veel neesmu lasiijusi, taapeec man negribeejaas atbildeet uz Tavu jautaajumu.

vienīgais, Hēgelis ar visām savām superabstrakcijām ļoti maz pasaka par ētiku, bet man ētika filozofijā ir galvenais. es tās superabstrakcijas un megadialektiku vienkārši redzu kā stilīgu domas eksperimentu, proti, paskatīties, cik tālu cilvēks spēj aizdomāties, prāta, domas un valodas robežas, un tā. sarežģītas pasaciņas.