Man shkjiet es atceros pirmo reizi, kad beerniibaa piedziivoju iistas skumjas. Iistas, jo beerniiba man paarsvaraa saistaas tikai ar taadaam vienkaarshaam un iislaiciigaam emocijaam kaa prieks vai dusmas vai nekaa sajuuta.
Es biju ljoti maza, un es biju Gailjezera slimniicaa, un man tur ljoti nepatika taadu iemeslu deelj, kaa ljaunas medmaasinjas, visaptverosha dezinfekcijas liidzeklja smaka, neparedzamas proceduuras, neaizsleedzamas labieriiciibas telpas un nespodraas palaatu spuldziites. Man tomeer arii patika dazhas lietas. Man bezgaliigi patika staigaat pa slimniicas gaitenjiem, jo visur tajos bija linoleja griidas, un pa taam ejot ar chiibaam radaas taada klusa, miiksta, nomierinosha skanja. Dienas viduu, tie gaitenji bija silti, jo saules piespiideeti, tur bija arii ljoti daudz augu podinjos, taa it kaa kaads vinjus tur kolekcioneetu, un kafeteerijaa smarzhoja peec bulcinjaam un kafijas, tas vienmeer ir lieliski. Veel man patika pusdienu sviestmaizes, baltmaize ar tumshu garozinju un sviestu, kas bija tik labs, ka garshoja peec riekstiem. Un paarsaldinaata melnaa teeja, burviigi.
Bet dazhreiz muus izveda aaraa, tur bija shuupoles un veel kaut kas, un uzkalns ar mezhu.
Vienu dienu es iipashi pieveersu uzmaniibu tam mezham, un domaaju, ka es tachu jebkuraa briidii vareetu aizbeegt briiviibaa. Tad es pamaniiju, ka tur bija taada kaa seeta apkaart, varbuut nebija, varbuut es to tikai iedomaajos. Bet peekshnji man shkjita, cik bezjeedziigi buutu aizbeegt. Lai arii es biju ljoti mazinja, es skaidri apzinaajos visas likumsakariigaas probleemas, kaadas vareetu rasties vienai atrodoties mezhaa un kaut kur beegot, un cik tas ir muljkjiigi, un kaadus paardziivojumus es sagaadaatu vecaakiem, un ka man pashai no taa labaak nepaliktu un beigaas mani aizvestu atpakalj.
Taa, man shkjiet, bija pirmaa reize, kad mani paarnjeema pilniigs entuziasma truukums dziivee. Tagad es taa juutos 99% laika.