Jā, lakonisms, tas jau pats par sevi. Man patīk, ka viņš ar visu savu praktiskumu, analītiskumu, utt, tomēr tik un tā daudz priekš sevis ir domājis par reliģiju, mistisko, Kirkegors vispar viņam bija liela autoritāte, viņš Kirk. sauca par svēto. Un vēl man ļoti patīk, ka uz nāves gultas viņš pasaka, ka viņam ir bijusi brīnišķīga dzīve (par spīti visām depresijām, domām par pašnāvību, klejošanu, un visādām nepatikšanām) un īsi pirms nāves viņš arī sapratis, ka filozofija tomēr ir bijis īstais ceļš priekš viņa, jo viņš visu mūžu šaubījies par to un no tā bēdzis. Lieliski.