jāiemācās darīt to, ko tiešām jādara un nedarīt to, ko nevajag darīt. rosība rosīšanās vārdā ir letāla, protams, sākumā tā apslēpj domas un sevi pašu, bet pēc tam sublimētais nāk ārā un priekšā vēl jo sparīgāk.
kas ir prioritārs !

bet man jau shkjiet, ka jebkaada bezjeedziiga un beigaas trauksmi sublimeejosha rosiishanaas rodas deelj taa, ka nav sajeegas 'ko vajag dariit'
tev sanaak dariit to, ko vajag dariit un sekot savaam prioritaateem? tev nav taa, ka dazhreiz shkjiet, ka tas ko dari it logjiski un likumsakariigi un mazs labs solis kaut kam naakamajam, bet tad dazhreiz shkjiet, ka ir jaadara kas radikaali cits?

"wherever i go i am what is missing"
man ir tā - pārsvarā es izvēlos darīt neko, un daru tikai to, kas ir pavisam neatliekams, protams, man bieži var piesieties par "godaprāta" trūkumu, vai "kā tev nav kauna (implicīti - rosies taču, pierādi, apliecini sevi, utt)" , bet es to saskatu kā lieku sentimentizēšanu no pārējo puses, kas ir iesaistīti rosībā un stresā. patiesībā jau ir pavisam banāli, jo viena no personīgā diskomforta saknēm teju visiem cilvēkiem patiesībā ir tas, ka viņi sevi visu laiku salīdzina ar citiem, aizmirstot sevi, sākot noliegt sevi. bet kurš ar šādu ņemšanos sev būtu pielicis kaut olekti !
protams, ir riskanti, jo ir nākošie līmeņi, proti, vispirms man ir sajūta - es jūtos sakarīgi (jo labi jau ir pārāk daudz) , tad secinu, ka domāju pareizi, esmu nonācis pie pareizajām atziņām, un pēc tam tā darbošanās vairs nav tik svarīga, jo rodas iespaids, ka viss, ko dari ir pareizi. bet ja pašsajūta ir slikta, tālāk domā, ka savos uzskatos un dzīves pamatnostādnēs kaut kur kļūdies, un tālāk attiecīgi katru savu darbību redzi kā nepareizi "ko es te vispār daru garā" . jo, šķiet, ne obligāti tas ir tikai vienā virzienā - no darbības līdz sajūtai, man liekas, ka var uzķer labo sajūtu un sistēma tad darbojas no otras puses.

bet, tīri subjektīvi - man ir bijis tā, ka bieži vien jāpaiet arī diezgan ilgam laika posmam, kamēr vienā (labas pašsajūtas) brīdī pēkšņi secini, ka neskatoties uz dažādām muļķībām un šaubām pa vidu, visu esi darījis pareizi - ja vien, protams, tāds labais apskaidrības mirklis pienāk, un kad tas ir atnācis, tad pie tālākajiem potenciālo šaubu periodiem vajag atcerēties, ka tas tāpat novedīs pie mirkļa, kad atskatoties gribēsi nedaudz ironiski pasmaidīt par tām daudzajām grumbām un sviedriem, kurus esi izlējis, mētājoties no viena virziena uz otru, uzskatot, ka šis ceļš nekur nenovedīs. novedīs, jebkurā gadījumā, neizbēgami. tāpēc es neuztraucos tajos mirkļos, kad piezogas domas par to, ka jādara kaut kas cits, ja paveicas - daru neko, un viss pats sastājas vietās. kas guļ, tas negrēko. kad nav sajēgas 'ko vajag darīt' , tad labāk brīdi paklusēt, nevis par vārītēm mēģināt izzīst kaut kādu pa roku galam sagrābstītu mērķi.

nu jaa, es satiku vienu viirieti, kursh bija nomiris, un kopsh taa briizha vinjsh visu ko peetiija un daudz zinaaja, un vinjsh ar sveetu paarlieciibu teica, ka lai kaadas emocijas izraisiitu izdariitaas izveeles, taas nemaz nav izveeles, ne labas ne sliktas, ne gudras ne muljkjiigas, bet gan nosaciits dziives celjsh, vai apvadcelji kas aizved atpakalj uz galveno celju. laikam vinjsh ar to domaaja likteni.

bet es nesaprotu liidz galam. jo man nav pretenziju pret dziives logjiku, ka taa kaa lietas notiek, vinjaam visticamaak ir jaanotiek, un jaa, es arii paskatoties atpakalj, radikaali negribeetu varbuut nemaz neko mainiit.

es nesaprotu kaapeec ir 'taa sajuuta', ka viss ko daru ir samuljljaats un puskoka un stulbs un tukshs.
ir kaut kaadi divi liimenji. no viena raugoties, viss ir lieliski un pienjemami. no otra viss ir tragjiski virspuseeji un neadekvaati, neautentiski, dumji.

tas kungs pareizi norādīja - tās nemaz nav izvēles, jo izvēle sevī iekļauj to, ka, redz, es to izdarīju, es izvēlējos, tāds kā egoisms, pār-individuālisms; iespējams, paļāvība un ļaušanās ir atslēgas vārdi, neiespringšana uz to, ka jākontrolē katra sava dzīves joma, šūna un struktūra, nesaku, ka tas nav realizējams, cilvēks ar savu gribu var paveikt neiedomājamas lietas, jautājums, vai to maz vajag - visu to kontrolfrīkainību, visam uzspiežot "es te biju" , "es to izdarīju" , "es to izvēlējos" zīmogu. bet, kas tā par pasauli, kas personības individuācijas procesa rezultātā galu galā tiek izveidota pēc "Es" tēla un līdzības, līdz ar to nav vairs šī nepieciešama Cita, viss ir tikai Es un tas nav diez ko jauki, vientuļa pasaule, kurā turklāt pati personībā kā tāda ir izšķīdusi.

varbūt vienkārši perfekcionisms ? jā, ir divi perfekcionismi - labais un slitais. sliktais perfekcionisms ir tas, kurā apsēstais ieslīgst un uzēdās uz sīkumiem, aizmirstot par visu kopainu, parasti visādos psiholoģisko tipu testos ir viena ailīte, kurā jāatzīmē, ka vai nu esi tāds, kas dod priekšroku sīkumiem, atsevišķajam, niansēm, vai arī dod priekšroku visai kopainai, veselumam, sistēmai. katrai pusei ir savi plusi un mīnusi, labākajā gadījumā tās ir savstarpēji papildinošas un ne obligāti viena otru izslēdzošas, līdz ar to - atsacīšanās ieraudzīt kopainu vai atsacīšanās pievērst uzmanību sistēmas zobratiem - tāpat kā visi domāšanas slinkuma augļi - var būt diezgan letāli mieram un labsajūtai, kas balstītos uz integrētu pasaulsskatu.

tā "wherever i go i am what is missing" sajūta vēl nav tik traģiska, jo ir kaut kāds notion par "I" , kas šajā vienādojumā iztrūkst. tātad, varbūt tikai nedaudz jāsasprindzina atmiņa, ja jau visas maņas un sajūtas saka priekšā, ka šis kaut kāds "I" ir. vai arī var jau sākt kā tabula rasa, bet es pilnīgam tabula rasa neticu. enerģijas nezūdamības likums un tā.

bet tev neshkjiet, ka tas ir ljoti negodiigi, ka cilveekiem izstraadaajas ego, un tajaa pashaa laikaa vieniigaais mieriigas un laimiigas dziives soliijums ir atbriivoshanaas no ego. tev tas neshkjiet negodiigi? man vienmeer ir taads meerens ruugtums uz dievu vai kosmosu vai sevi vai kaut kaadu apzinju. no vienas puses es juutos kaa veerotaajs, kas redz kaa iekaartojas mana dziive peec visiem absurdajiem stereotipu likumiem un viss saiet griistee vai uzlabojas bez iipashas manas liidzdaliibas. bet no otras puses mans ego spiezh mani uznjemties par to visu atbildiibu.
tev nav dusmas uz kosmosu, ka vinjsh shaadi muljkjojas un cimperleejas, liekot dziivot bez apzinaashanaas bet ar pienjemshanu, un ja negribas akli pienjemt visaadas gudriibinjas, tad apelee pie taadas ego ljaunuma saknes?
parasti es censhos izvairiities no shaadas beernishkjiigas dusmoshanaas, bet tu shkjieti cilveeks, kas ir paarliecinaats par saviem gudrajiem vaardiem, un es taadaa agjiteejoshaa veidaa veelos no tevis uzzinaat kaut ko kas man paliidzeetu saprast.

ja man vispār kaut kas tāds šķistu negodīgi, tad tas būtu, it kā niere pēkšņi izdomātu sadumpoties, jo, redz, aknai ir stilīgākas funkcijas un vieta organismā, vai cilvēka gadījumā, drīzāk - ja kāda parastā šūna izdomātu, ka tās mitohondriji nedarbojas tik labi, interesanti un godīgi, kā, nezinu, neironu mitohondriji, protams, šūna nemaz nezin, vai neironiem tādi mitohondriji vispār ir, bet savu spekulāciju vispārējās frustrācijas un afekta dēļ viņa pieņem par baltu patiesību.
nevis gluži atbrīvošanās no ego - jo tad indivīds vairs nebūtu indivīds, viņš būtu viss un nekas, nebūtu personības robežu un atšķirības - bet gan drīzāk kaut kas uz "coming in terms with" ar savu ego, man liekas, kosmoss tieši grib, lai mēs dzīvojam nemitīgi paplašinot savu apziņas un modrības, un uztvērīguma lauku, kosmoss grib, lai mēs esam kosmosa spogulis, makrokosma mikrokosms, nevis vientuļas, sasodīti individuālas, tik dīvaini oriģinālas salas, ka mēs vairs nespētu empatizēt vai identificēties ar jebko, kas pastāv vai notiek apkārt. par ego neko jaunu nevar pateikt, divi visai līdzīgi piemēri : Lucifers, Dieva mīļākais enģelis, izlutinātais bērns, ir simbols pār-individuālizācijai, defying God, augstprātība, utt, Miltonam bija tas "better to reign in hell than to serve in heaven" , proti, Lucifers iedomājās, ka var būt labāks par sistēmu, šādi atkrītot, iedomājies, kas notiktu, ja kāds mūsu orgāns sagudrotu būt pašpietiekams. vai arī, vislabākais piemērs ir Tolkīnam, ainuri spēlēja mūziku Iluvatāra vadībā, un caur šo mūziku un melodiju viss radās, bet ainurs vārdā Melkors iedomājās, ka negrib spēlēt kopīgajā orķestrī, ko 'diriģēja' Iluvatārs - radītājs un visu kopīgā harmonika, Melkors iedomājās, ka viņa paša izdomāta individuālā melodija būs kaut kas labāks, izcilāks par, viņaprāt, vienmuļo kopistisko ainuru spēlēto mūziku un viņu radīšanas aktu, tas sākās, ka Melkors vēl nebija aizgājis prom, bet kopīgās dziesmas laikā sāka ieviest kaut kādas savas tēmas un motīvus, tādējādi nojaucot visiem pārējiem ritmu, utt, šādi arī vēlāk radītajā pasaulē radot disonansi un kaut kādus ne-perfektos elementus, pēc tam Iluvatārs vispār Melkoru padzina no orķestra un viņš kļuva twisted un viss, ko viņš radīja bija twisted. gribēju teikt, ka ego ne obligāti ir jānoliedz, tā nav ļaunuma sakne, ego ir tas, kas mūs konstituē, bet, kas notiek ar pasauli, ja mēs visur uzspiežam sava "Es" zīmolu, kas notiek, ja "Es" izdomā pats kļūt par kaut kādu dievu ? arī sengrieķiem augstprātība, iedoma, ka vari būt labāks par dieviem, bija vislielākais netikums, par ko dievi šausminoši sodīja.

vienu dienu man pieleca, tas izskatās pavisam vienkārši, ir četras pakāpes, vai līmeņi, kuros būt, vai kuriem jāiziet cauri

1) cilvēks domā, ka viss ir kārtībā
2) cilvēks pamana, ka kaut kas nav kārtībā, bet neko īpašu tālāk nedara, vai nu samierinās vai iegrimst aizmirstība vai cinismā, pesimismā, pragmatiski vēsā racionālismā, utt, spēlē pēc viņa konstatētās netīrās spēles likumiem
3) cilvēks cīnās, lai kaut ko mainītu, vai nu pašu kārtību, vai kārtību piemērojot sev, vai cenšoties sevi piemērot kārtībai, vārdsakot, šī ir trauksme un milzīgas intelektuālās cīkstēšanās stadija
4) cilvēks zin, ka viss ir kārtībā

varbūt tas vēl jāpapildina vai jāizvērš, bet todien šāds plāns mani ļoti iepriecināja. jebkurā gadījumā kosmoss ir godīgs, bet vai mēs esam godīgi pret sevi vai kosmosu ? jāmaina jau ir nevis pasaule, bet sevi.

ljoti nu jaa, man pashai shkjiet, ka procentuaali lielaaka taisniiba (peec manas nojautas) ir tiem, kas saka, ka pashi vien tas kosmoss un dievs esam. un tad kad to saprot, tad vairs nav uz ko dusmoties un viss ir labi, un viss ir atkariigs no pashiem, kas radiisies un kaa dziive virziisies, un nav kriteeriju un bla bla bla.

bet es tikuntaa juutos apdaliita. tas ir taads rinjkjis.

t.i. gribēju teikt, ka x situācijās optimizācija = minimalizācija. neatceros, kurš rakstīja, bet visu iespējamo pasauļu skaitu pie pirmās izdevības vienmēr vajag reducēt.

taa sajuuta - wherever i go i am what is missing