"wherever i go i am what is missing"
man ir tā - pārsvarā es izvēlos darīt neko, un daru tikai to, kas ir pavisam neatliekams, protams, man bieži var piesieties par "godaprāta" trūkumu, vai "kā tev nav kauna (implicīti - rosies taču, pierādi, apliecini sevi, utt)" , bet es to saskatu kā lieku sentimentizēšanu no pārējo puses, kas ir iesaistīti rosībā un stresā. patiesībā jau ir pavisam banāli, jo viena no personīgā diskomforta saknēm teju visiem cilvēkiem patiesībā ir tas, ka viņi sevi visu laiku salīdzina ar citiem, aizmirstot sevi, sākot noliegt sevi. bet kurš ar šādu ņemšanos sev būtu pielicis kaut olekti !
protams, ir riskanti, jo ir nākošie līmeņi, proti, vispirms man ir sajūta - es jūtos sakarīgi (jo labi jau ir pārāk daudz) , tad secinu, ka domāju pareizi, esmu nonācis pie pareizajām atziņām, un pēc tam tā darbošanās vairs nav tik svarīga, jo rodas iespaids, ka viss, ko dari ir pareizi. bet ja pašsajūta ir slikta, tālāk domā, ka savos uzskatos un dzīves pamatnostādnēs kaut kur kļūdies, un tālāk attiecīgi katru savu darbību redzi kā nepareizi "ko es te vispār daru garā" . jo, šķiet, ne obligāti tas ir tikai vienā virzienā - no darbības līdz sajūtai, man liekas, ka var uzķer labo sajūtu un sistēma tad darbojas no otras puses.

bet, tīri subjektīvi - man ir bijis tā, ka bieži vien jāpaiet arī diezgan ilgam laika posmam, kamēr vienā (labas pašsajūtas) brīdī pēkšņi secini, ka neskatoties uz dažādām muļķībām un šaubām pa vidu, visu esi darījis pareizi - ja vien, protams, tāds labais apskaidrības mirklis pienāk, un kad tas ir atnācis, tad pie tālākajiem potenciālo šaubu periodiem vajag atcerēties, ka tas tāpat novedīs pie mirkļa, kad atskatoties gribēsi nedaudz ironiski pasmaidīt par tām daudzajām grumbām un sviedriem, kurus esi izlējis, mētājoties no viena virziena uz otru, uzskatot, ka šis ceļš nekur nenovedīs. novedīs, jebkurā gadījumā, neizbēgami. tāpēc es neuztraucos tajos mirkļos, kad piezogas domas par to, ka jādara kaut kas cits, ja paveicas - daru neko, un viss pats sastājas vietās. kas guļ, tas negrēko. kad nav sajēgas 'ko vajag darīt' , tad labāk brīdi paklusēt, nevis par vārītēm mēģināt izzīst kaut kādu pa roku galam sagrābstītu mērķi.