bet tev neshkjiet, ka tas ir ljoti negodiigi, ka cilveekiem izstraadaajas ego, un tajaa pashaa laikaa vieniigaais mieriigas un laimiigas dziives soliijums ir atbriivoshanaas no ego. tev tas neshkjiet negodiigi? man vienmeer ir taads meerens ruugtums uz dievu vai kosmosu vai sevi vai kaut kaadu apzinju. no vienas puses es juutos kaa veerotaajs, kas redz kaa iekaartojas mana dziive peec visiem absurdajiem stereotipu likumiem un viss saiet griistee vai uzlabojas bez iipashas manas liidzdaliibas. bet no otras puses mans ego spiezh mani uznjemties par to visu atbildiibu.
tev nav dusmas uz kosmosu, ka vinjsh shaadi muljkjojas un cimperleejas, liekot dziivot bez apzinaashanaas bet ar pienjemshanu, un ja negribas akli pienjemt visaadas gudriibinjas, tad apelee pie taadas ego ljaunuma saknes?
parasti es censhos izvairiities no shaadas beernishkjiigas dusmoshanaas, bet tu shkjieti cilveeks, kas ir paarliecinaats par saviem gudrajiem vaardiem, un es taadaa agjiteejoshaa veidaa veelos no tevis uzzinaat kaut ko kas man paliidzeetu saprast.

ja man vispār kaut kas tāds šķistu negodīgi, tad tas būtu, it kā niere pēkšņi izdomātu sadumpoties, jo, redz, aknai ir stilīgākas funkcijas un vieta organismā, vai cilvēka gadījumā, drīzāk - ja kāda parastā šūna izdomātu, ka tās mitohondriji nedarbojas tik labi, interesanti un godīgi, kā, nezinu, neironu mitohondriji, protams, šūna nemaz nezin, vai neironiem tādi mitohondriji vispār ir, bet savu spekulāciju vispārējās frustrācijas un afekta dēļ viņa pieņem par baltu patiesību.
nevis gluži atbrīvošanās no ego - jo tad indivīds vairs nebūtu indivīds, viņš būtu viss un nekas, nebūtu personības robežu un atšķirības - bet gan drīzāk kaut kas uz "coming in terms with" ar savu ego, man liekas, kosmoss tieši grib, lai mēs dzīvojam nemitīgi paplašinot savu apziņas un modrības, un uztvērīguma lauku, kosmoss grib, lai mēs esam kosmosa spogulis, makrokosma mikrokosms, nevis vientuļas, sasodīti individuālas, tik dīvaini oriģinālas salas, ka mēs vairs nespētu empatizēt vai identificēties ar jebko, kas pastāv vai notiek apkārt. par ego neko jaunu nevar pateikt, divi visai līdzīgi piemēri : Lucifers, Dieva mīļākais enģelis, izlutinātais bērns, ir simbols pār-individuālizācijai, defying God, augstprātība, utt, Miltonam bija tas "better to reign in hell than to serve in heaven" , proti, Lucifers iedomājās, ka var būt labāks par sistēmu, šādi atkrītot, iedomājies, kas notiktu, ja kāds mūsu orgāns sagudrotu būt pašpietiekams. vai arī, vislabākais piemērs ir Tolkīnam, ainuri spēlēja mūziku Iluvatāra vadībā, un caur šo mūziku un melodiju viss radās, bet ainurs vārdā Melkors iedomājās, ka negrib spēlēt kopīgajā orķestrī, ko 'diriģēja' Iluvatārs - radītājs un visu kopīgā harmonika, Melkors iedomājās, ka viņa paša izdomāta individuālā melodija būs kaut kas labāks, izcilāks par, viņaprāt, vienmuļo kopistisko ainuru spēlēto mūziku un viņu radīšanas aktu, tas sākās, ka Melkors vēl nebija aizgājis prom, bet kopīgās dziesmas laikā sāka ieviest kaut kādas savas tēmas un motīvus, tādējādi nojaucot visiem pārējiem ritmu, utt, šādi arī vēlāk radītajā pasaulē radot disonansi un kaut kādus ne-perfektos elementus, pēc tam Iluvatārs vispār Melkoru padzina no orķestra un viņš kļuva twisted un viss, ko viņš radīja bija twisted. gribēju teikt, ka ego ne obligāti ir jānoliedz, tā nav ļaunuma sakne, ego ir tas, kas mūs konstituē, bet, kas notiek ar pasauli, ja mēs visur uzspiežam sava "Es" zīmolu, kas notiek, ja "Es" izdomā pats kļūt par kaut kādu dievu ? arī sengrieķiem augstprātība, iedoma, ka vari būt labāks par dieviem, bija vislielākais netikums, par ko dievi šausminoši sodīja.

vienu dienu man pieleca, tas izskatās pavisam vienkārši, ir četras pakāpes, vai līmeņi, kuros būt, vai kuriem jāiziet cauri

1) cilvēks domā, ka viss ir kārtībā
2) cilvēks pamana, ka kaut kas nav kārtībā, bet neko īpašu tālāk nedara, vai nu samierinās vai iegrimst aizmirstība vai cinismā, pesimismā, pragmatiski vēsā racionālismā, utt, spēlē pēc viņa konstatētās netīrās spēles likumiem
3) cilvēks cīnās, lai kaut ko mainītu, vai nu pašu kārtību, vai kārtību piemērojot sev, vai cenšoties sevi piemērot kārtībai, vārdsakot, šī ir trauksme un milzīgas intelektuālās cīkstēšanās stadija
4) cilvēks zin, ka viss ir kārtībā

varbūt tas vēl jāpapildina vai jāizvērš, bet todien šāds plāns mani ļoti iepriecināja. jebkurā gadījumā kosmoss ir godīgs, bet vai mēs esam godīgi pret sevi vai kosmosu ? jāmaina jau ir nevis pasaule, bet sevi.

ljoti nu jaa, man pashai shkjiet, ka procentuaali lielaaka taisniiba (peec manas nojautas) ir tiem, kas saka, ka pashi vien tas kosmoss un dievs esam. un tad kad to saprot, tad vairs nav uz ko dusmoties un viss ir labi, un viss ir atkariigs no pashiem, kas radiisies un kaa dziive virziisies, un nav kriteeriju un bla bla bla.

bet es tikuntaa juutos apdaliita. tas ir taads rinjkjis.