nu jaa, es satiku vienu viirieti, kursh bija nomiris, un kopsh taa briizha vinjsh visu ko peetiija un daudz zinaaja, un vinjsh ar sveetu paarlieciibu teica, ka lai kaadas emocijas izraisiitu izdariitaas izveeles, taas nemaz nav izveeles, ne labas ne sliktas, ne gudras ne muljkjiigas, bet gan nosaciits dziives celjsh, vai apvadcelji kas aizved atpakalj uz galveno celju. laikam vinjsh ar to domaaja likteni.

bet es nesaprotu liidz galam. jo man nav pretenziju pret dziives logjiku, ka taa kaa lietas notiek, vinjaam visticamaak ir jaanotiek, un jaa, es arii paskatoties atpakalj, radikaali negribeetu varbuut nemaz neko mainiit.

es nesaprotu kaapeec ir 'taa sajuuta', ka viss ko daru ir samuljljaats un puskoka un stulbs un tukshs.
ir kaut kaadi divi liimenji. no viena raugoties, viss ir lieliski un pienjemami. no otra viss ir tragjiski virspuseeji un neadekvaati, neautentiski, dumji.