tas kungs pareizi norādīja - tās nemaz nav izvēles, jo izvēle sevī iekļauj to, ka, redz, es to izdarīju, es izvēlējos, tāds kā egoisms, pār-individuālisms; iespējams, paļāvība un ļaušanās ir atslēgas vārdi, neiespringšana uz to, ka jākontrolē katra sava dzīves joma, šūna un struktūra, nesaku, ka tas nav realizējams, cilvēks ar savu gribu var paveikt neiedomājamas lietas, jautājums, vai to maz vajag - visu to kontrolfrīkainību, visam uzspiežot "es te biju" , "es to izdarīju" , "es to izvēlējos" zīmogu. bet, kas tā par pasauli, kas personības individuācijas procesa rezultātā galu galā tiek izveidota pēc "Es" tēla un līdzības, līdz ar to nav vairs šī nepieciešama Cita, viss ir tikai Es un tas nav diez ko jauki, vientuļa pasaule, kurā turklāt pati personībā kā tāda ir izšķīdusi.

varbūt vienkārši perfekcionisms ? jā, ir divi perfekcionismi - labais un slitais. sliktais perfekcionisms ir tas, kurā apsēstais ieslīgst un uzēdās uz sīkumiem, aizmirstot par visu kopainu, parasti visādos psiholoģisko tipu testos ir viena ailīte, kurā jāatzīmē, ka vai nu esi tāds, kas dod priekšroku sīkumiem, atsevišķajam, niansēm, vai arī dod priekšroku visai kopainai, veselumam, sistēmai. katrai pusei ir savi plusi un mīnusi, labākajā gadījumā tās ir savstarpēji papildinošas un ne obligāti viena otru izslēdzošas, līdz ar to - atsacīšanās ieraudzīt kopainu vai atsacīšanās pievērst uzmanību sistēmas zobratiem - tāpat kā visi domāšanas slinkuma augļi - var būt diezgan letāli mieram un labsajūtai, kas balstītos uz integrētu pasaulsskatu.

tā "wherever i go i am what is missing" sajūta vēl nav tik traģiska, jo ir kaut kāds notion par "I" , kas šajā vienādojumā iztrūkst. tātad, varbūt tikai nedaudz jāsasprindzina atmiņa, ja jau visas maņas un sajūtas saka priekšā, ka šis kaut kāds "I" ir. vai arī var jau sākt kā tabula rasa, bet es pilnīgam tabula rasa neticu. enerģijas nezūdamības likums un tā.