šorīt
staigājot ar suni pa tikko pār ledu uzsnigušo sniegu, paslīdēju un, krītot uz muguras, atsitu galvu pret zemi. turpmāko atceros tikai kā atsevišķus uzplaiksnījumus. kā es guļu uz muguras, pavada man izkritusi no rokas, un suns lēkā apkārt un baksta mani, domādams, ka es spēlējos. tad kā es ceļos kājās, klīniski novērojot, ka sāp pauris, bet nekas cits, un perifērijā redzu kaut kādu cilvēku, kas laikam bija gatavs nākt man palīgā, bet es nespēju uz viņu koncentrēties un vairs es viņu neredzu. tad es stāvu netālu no kaut kādas mājas ārdurvīm, nesaprotot, ko es tur daru, kas es esmu un kur ir mans tētis, jo es blenžu uz pazīstamu apsnigušu mašīnu. un tad no bailēm, ka es nevaru neko atcerēties, es sāku histēriski raudāt. es neatceros kā es tiku mājā (taktilā atmiņa durvju kodam), kā tiku dzīvoklī, kā mani kāds noģērba un apsēdināja pie brokastu galda.. attapos jau praktiski pie tukšas muesli bļodiņas un jautāju: 'vai suns ir mājās? es viņu nepazaudēju?' Nē, esot mājās. Pl. rāda 6:50. atkal atslēdzos, laikam turpinu raudāt, bet tagad laikam tādēļ, ka atceros, ka tēta jau kādu laiku nav, un man liek dzert baldriāņus, lai nomierinātu. Man jautā, vai es nevarot palikt mājās un neiet uz darbu, atjēdzos, jautāju, kas par dienu un saku nē. Laikam kofeīns un baldriāņi vienlaikus iedarbojoties mani pamazām atgriež šeit un tagad, samirkšķinu acis, un es jau palīdzu otram izsusināt tikko mazgātos matus un runāju tīri sakarīgi. atkal samirkšķinu acis un esmu viena, pl. jau 8:10, un pēdējais brīdis ģērbties, ja negrasos kavēt darbu ilgāk kā parasti. arī brauciens uz darbu ir autopilotā, bet vairs ne nesamaņā. ierodoties pat spēju uzģenerēt 2 lpp pilnīgi sakarīga teksta un vēl piedalīties sanāksmē. tagad? sāp galva, acis sūrst, un tāds spiediens kā no aizturētām asarām, bet nav nekādu citu blakusefektu.

un es nespēju sev atbildēt, kas bija šausmīgāk - aizmirst vai atkal atcerēties.