Es nemeklēju nepārspētus ideālus prozā, ko lasu. Es meklēju relatīvu domas briedumu, sirsnību, āķi, kas mani pavilktu, es meklēju dzīvi, ko dzīvot, kas nav mana, un iespēju just emocijas, kas tik pat labi var būt un nebūt. Es meklēju drošu izklaidi, un, ņemot vērā, ka gruzības koeficients pēc Burgesa bija nedaudz par smagu, lai uzturētu konstanti, es dāsni atšķaidu to ar esības jēgas ziņā nesarežģītāku vēstījumu. Es esmu arī viegli ietekmējama personība (impressionable), un mana literārā pārdzīvojuma emocionālais apogejs visspilgtāk ir izteikts grāmatas otrajā pusē un 24-48h pēc izlasīšanas. Tādēļ, ja jums tā tīk, piemērojiet manam viedoklim skepses šķipsnu. Es neesmu ne virusoloģijas, ne tehnoloģiju, ne žurnālistikas speciālists, un mani neuztrauc selektīvs klišejisms. Un, iespējams, post-apokaliptiskajā žanrā ir spilgtākas zvaigznes, bet man patika ticamība un piezemētais reālisms. Tā bimbājusi, lasot grāmatu, es neesmu vēl nekad. Non-stop pēdējās ~3h. Nodomāju, štrunts ar miegu, jāpabeidz; pampums no sejas joprojām vēl nav nogājis. Un vienīgais iemesls, kāpēc lasīšana bija apvienojama ar bimbāšanu, bija audiogrāmatas formāts. Pārāk daudzas lietas radīja manī spēcīgu atbalsi; reizēm vispārzināmas, elementāras patiesības ir tās, kas trāpa visprecīzāk. Izvēles, izvēles. Kas nu kuram.

Šodien sākšu lasīt nākamo grāmatu šajā triloģijā, un tā kā man patīk autores stils un premisa, es nebūšu vīlusies, lai arī kāds būs stāsts.