man pat nepatīk baloži. bet man ir tik slikti ap sirdi, un ir tāds svelošs kauns par to, ka es aizvēru verandas durvis šajā karstumā, lai vairs nedzirdētu savainotas baložmātītes smilkstienus, viņas žēlabas un lūgšanos, lai vairs neredzētu citu putnu uzpūtīgo vienaldzību, lai neredzētu viņas saknābto galvu un izpluinītās spalvas, lai neredzētu, ka tagad viņi pametuši to vienu, lai neredzētu, kā viņa klibo, lai neredzētu viņu tur vienu uz dzegas malas, nu jau klusu, pieplakušu pie jumta un gar sāniem atslābinātiem spārniem
es jau varu teikt: ko gan es varu darīt? bet vai es gribu ko darīt? es neesmu gatava iejaukšanās sekām. un nekas no tā neliek man justies labāk. šis ir tikai simptoms. es neesmu gatava dzīvošanas sekām. so i feel like retching now. scared shirtless.

jau trīs dienas neesmu zvanījusi vecākiem.

pēdējā laikā es par tiem daudz domāju, par putniem un vecākiem. aizvakar mēģināju atcerēties kaut ko vairāk par bērnībā redzētu padomju laika filmu par pusaudžu bandām un pasta baložiem. brutāla brutāla filma, kas man atmiņā palikusi ne ta kā iedoma, ne ta kā īstenība, viss ir sajucis ar bērnības rēgiem. netālu no manas skolas, garāžu kompleksa pagalmā bija liela baložu māja, un man nez kāpēc šķiet, ka puisis, kas par to rūpējās, izdarīja pašnāvību vai arī mira no ievainojumiem, turpat, starp saviem baložiem.